Lielbritānijas premjerministrs Kemerons izcīnījis tiesības ierobežot sociālos pabalstus viesstrādniekiem. Šis jautājums raisījis asas diskusijas Eiropā. Arī pie mums daži eksperti un amatpersonas pauduši neapmierinātību. Vai viss ir tik melns, varbūt esam arī ieguvēji, jo Lielbritānija vairs nebūs tik izteikts magnēts potenciālajiem aizbraucējiem?
Nav tik vienkārši. Tad jau vispozitīvākais būtu uzlikt aizliegumus izceļot no valsts, tā panākot maksimālo izceļošanas novēršanas programmu? (Smejas.) Uz to nevar skatīties kā uz melnu vai baltu. Kaut arī pabalsti Lielbritānijā, salīdzinot ar Latviju, ir ļoti dāsni, ja nemaldos, 20 mārciņas nedēļā, būtu pārspīlēti apgalvot, ka tas ir viens no nozīmīgākajiem argumentiem, kāpēc cilvēki turp pārceļas. Ir valstis, kur bērnu pabalsti ir divreiz, pat trīsreiz lielāki. Galvenais, kas pievilina, ir darba iespējas - pat par mazkvalificētu darbu var nopelnīt ļoti pieklājīgas algas. Un ir arī daudzi citi atbalsta veidi. Vērtējot Lielbritānijas panākto, būtisks ir galvenais princips, ko, velkot paralēles ar mums, var izteikt ar jautājumu: vai mēs uzskatām, ka jebkurš, kurš iebraucis vakar Latvijā, var saņemt visus, kaut arī varbūt pieticīgākus, Latvijas sociālā atbalsta veidus? Man, piemēram, liekas absurdi, ka tiek maksāts pabalsts par bērniem, kas nedzīvo Lielbritānijā. Mums taču ir kritērijs, ka cilvēks, kam pienākas pabalsts, uzturas Latvijā, ko viņš apliecina, deklarējot adresi. Un, ja cilvēks pārceļas dzīvot citā valstī, pensiju viņš tur var saņemt, bet ne jau bezdarbnieka vai kādu citu pabalstu. Līdz ar to uz šiem jautājumiem nedrīkstam skatīties tik vienpusīgi, tikai no pozīcijas "vai tas izdevīgi Latvijas pilsoņiem", neņemot vērā veselo saprātu. Vai Latvijas pilsoņi atbalstītu principu, ka tiek maksāta nauda ģimenēm, kas vakar iebrauca un kas nevar vai pat nebija domājuši strādāt, rēķinoties, ka iztiks no pabalstiem, un vēl jo vairāk, ja viņu bērni atrodas citā valstī? Skaidrs, ka vairums būtu absolūti pret. Protams, ka mums jābūt objektīviem - ja negribam, lai tā ir mūsu valstī, jāpieņem, ka arī citiem ir tiesības savā valstī rīkoties, kā viņiem šķiet pareizi.
Kāpēc, jūsuprāt, tāda ažiotāža Eiropā par šo jautājumu? Jo Lielbritānija grib savu īpašu statusu?
Veidojas precedents, kad, kā saka, viens būs vienlīdzīgāks par citiem. Pamati, uz kuriem Eiropas Savienība veidota, tiek mazliet pašūpoti. Es gan nesaku, ka tieši panāktajā vienošanās versijā uzreiz tie pamati jūk un brūk, jo manā uzskatā katrai valstij ir tiesības savu sociālo politiku veidot pēc saviem ieskatiem - kādu to uzskata par vistaisnīgāko. Var nepatikt arī tas, ka tagad ir radīts piemērs citām valstīm un tās varētu rosināt pārskatīt sev nozīmīgas politikas. Maisam gals vaļā, un tas tiešām ar laiku varētu būt visiem apgrūtinājums.
Vai esat sekojis līdzi, kāda šobrīd ir situācija Baltijas valstīs ar emigrāciju un imigrāciju?
Jā, un pēdējā laikā pārsteidzošā kārtā nepatīkamu emigrācijas pieaugumu redzam Lietuvā - migrācijas saldo 2015. gadā pieaudzis gandrīz divas reizes, tas ir -22 tūkstoši, iepriekš bija 12 tūkstoši. Latvijā, pēc Centrālās statistikas pārvaldes provizoriskajiem datiem, migrācijas saldo pagājušajā gadā ir -8,2 tūkstoši, un tas ir par 400 mazāk nekā 2014. gadā.
Visu interviju lasiet otrdienas, 23.februāra, avīzē Diena!