Pie varas galvaspilsētā esošo Gods kalpot Rīgai (GKR) un Saskaņas pārstāvji jau izteikušies, ka ārkārtas vēlēšanās, ja tādas būs, abas partijas startēšot atsevišķi. Savukārt to oponenti – vairākas valdību veidojošās partijas –, kā nojaušams, kārtējo reizi kaļ plānus par kopīga saraksta veidošanu, lai vienotā frontē ietu pret "kremlinu varu". Kura no šīm pieejām izrādīsies pareizāka vai potenciāli veiksmīgāka – grūti paredzēt. Skaidrs, ka abos gadījumos ir gan plusi, gan mīnusi.
Vispirms jau partiju – īpaši, ja tās nav gluži vienādas, orientētas uz vienu un to pašu vēlētāju, – apvienoto sarakstu veidošana atbaida abu pušu radikālāk noskaņotos vēlētājus. Teiksim, noteikti bija daļa cilvēku, kuri iepriekš būtu balsojuši par Saskaņu, ja vien tā neietu kopā ar stipri vien latviskāko GKR. Un otrādi – daļu GKR potenciālo vēlētāju atbaidīja tās tuvība ar Saskaņu. Nu, atsevišķi ejot, katra no tām var pretendēt uz plašāku vēlētāju loku, ja vien spēs to mobilizēt rīcībai.
Līdzīgi ar valdības partiju "salīmēšanos", īpaši, ja rezultātā argumentēta labāka praktisko problēmu risināšanas piedāvājuma vietā būs likta konfrontācija pēc etniskā vai ģeopolitisko simpātiju dalījuma. Jā, kādam patīk arī tas, taču racionālāk domājošie var sākt skatīties pēc kā cita, ko atbalstīt, vai arī vēlēšanu dienā palikt mājās, nebalsot.
Nākamais ir līdera faktors. Ušakovs ir labs piemērs tam, ka pietiek izsist no krēsla galveno līderi, lai sabruktu teju vai viss "kāršu namiņš". Arī ja neveiksmīgi tiek piemeklēts saraksta līderis, riski lielāki lielām struktūrām.
Ja Ušakovs atgriežas un atkal pretendē uz varu Rīgā, viņa politiskajiem konkurentiem īpaši jāpiedomā, vai gana stiprs un, galvenais, neievainojams ir tas, ko paši izvirza priekšgalā.
Tajā pašā laikā, protams, cīņas laukumā arī kolektīvo spēlētāju spēku samēriem jābūt līdzīgiem. Jārada iespaids, ka opozīcija ir tikpat liela, vienota, stipra, kompetenta kā pozīcija. Tādā ziņā dažādu partiju resursu apvienošana dod it kā lielāku pamatu cerēt uz panākumiem. Tiesa, arī šajā gadījumā ne vienmēr izdevīgi, ja visi opozicionāri arī formāli apvienojas – vienā sarakstā ar vienu līderi priekšgalā, jo tad, piemēram, televīzijas priekšvēlēšanu diskusijā ir nevis opozīcijas līderu komanda pret vienu vai diviem pozīcijas pārstāvjiem, bet gan kaut kas līdzīgs duelim, kurā izšķiroša ir vien pāris cilvēku runas veiklība.