Spēja sabalansēt sabiedrības intereses un cilvēku likteņus

Fragments no intervijas:

Kas bija galvenie iemesli, kāpēc kandidējāt uz Satversmes tiesas (ST) tiesneša amatu?

Jānis Neimanis. Es iesniedzu pieteikumu, lai dotu iespēju maniem kolēģiem – Augstākās tiesas (AT) tiesnešiem – izvēlēties ST tiesneša kandidātu no visu Latvijas tiesnešu vidus. Kā norādīju motivācijas vēstulē, iemesli kandidēšanai ir vairāki – profesionāls izaicinājums, arī nacionāls izaicinājums stiprināt savu valsti.

Artūrs Kučs. Tas solis bija likumsakarīgs. Esmu vairāk darbojies akadēmiskajā laukā ar cilvēktiesību tēmu. Man ir arī praktiskā pieredze, pēdējos piecus gadus strādājot Tiesībsarga birojā. 90% lietu ST ir tieši pamattiesību jautājumi, kur ir izšķiršanās par ierobežojumiem un to līdzsvarošanu – vai tās ir sociāli ekonomiskās vai pilsoniski politiskās tiesības, un ST ir tā, kas daudzos jautājumos var ietekmēt attīstības virzienu, arī labot kļūdas, kuras varbūt likumdevējs ir pieļāvis atsevišķos gadījumos. ST ir liela un ļoti atbildīga loma. Atšķirībā no citām tiesām, kur lieta parasti skar atsevišķus indivīdus, šeit lietas jāskata daudz plašāk un sistēmiskāk – kādas būs plašākas sekas ST nolēmumam.

ST lēmums ir galīgs un nepārsūdzams. Šiem septiņiem cilvēkiem ir ļoti liela atbildība, kas faktiski skar lielu sabiedrības daļu. Vai šī atbildība neapgrūtina lēmuma pieņemšanas procesu?

J. N. Ja salīdzina ar manu līdzšinējo dienestu tiesā – nav milzīgu atšķirību. Arī AT tiesvedībā esošu lietu nolēmums bieži pārsniedz konkrētās lietas ietvarus. Tas kļūst par tiesību daļu, jo cilvēki turpmāk lasa un atsaucas uz šiem nolēmumiem – bieži juristi neatsaucas uz konkrētu likumu, bet gan uz AT nolēmumu. Satversme pieprasa, lai tiesnesis būtu neatkarīgs. Parasti sabiedrībā ar to, pirmkārt, uzskata ārējo neatkarību, t. i., neatkarību no ārējiem faktoriem, piemēram, jābūt adekvātām telpām, nodrošinājumam, atalgojumam, nedrīkst izspriest pats savas un draugu lietas, jābūt objektīvam pret lietas dalībniekiem. Taču daudz būtiskāka ir prasība pēc tiesneša iekšējas neatkarības, kas nozīmē pārliecību un spēju pieņemt argumentētus lēmumus, nebažījoties, ko par to sacīs sabiedrības vairākums, vai par to izskanēs kritika, kā tas ietekmēs turpmāko profesionālo darbu.

A. K. ST tiesnešiem jābūt pietiekami spēcīgiem un jālemj, balstoties uz tiesību normām, lai cik brīžiem nebūtu grūti. Emocijas jāatstāj ārpus tiesas. ST ir bijuši arī emocionāli smagi lēmumi, piemēram, jautājums par Gošē slimību pirms dažiem gadiem – zēns, kuram bija vajadzīga palīdzība no valsts medikamentu apmaksai lielā apjomā. Tas bija jautājums, kas bija jāizšķir ST, – vai tas, ka valsts neapmaksā izdevumus pilnā apmērā, ir pārkāpums. Pat situācijā, kur zēns varēja nomirt, ja netiktu nodrošināta medikamentozā ārstēšana. Domāju, jebkuram tiesnesim tas ir smags lēmums. No otras puses, šeit ir diezgan spēcīgs pretarguments – ja iedodam vienam vairāk, iekļaujam šo grupu un apmaksājam viņiem pilnībā, mums varbūt pietrūks kādiem citiem. Tiesnešiem jāvērtē, balstoties uz tiesību normām. Ne vienmēr tiesas ir tās īstās instances, kur šādus jautājumus var atrisināt. Un tajā gadījumā labs risinājums bija, ko ST arī var darīt, pat ja nekonstatē pārkāpumu, – sniegt savas plašākas atziņas par konkrēto jautājumu. Lai gan šajā jautājumā bija negatīvs ST lēmums konkrētajam zēnam, parlaments pēc tam tomēr pieņēma lēmumu kompensēt šīs zāles pilnā apjomā. Tas bija politisks lēmums.

ST ir skatījusi visdažādākos pieteikumus, kas guvuši gan plašu rezonansi, gan arī radījuši ironiskus smaidus. Taču bijuši arī juridiski strīdi ar tiesību normām, kas pieņemtas ar politisku lēmumu konkrētu apstākļu dēļ. Vai ST būtība un jēga vispār ir skaidra sabiedrībai?

J. N. Sabiedrībā ir ļoti atšķirīgs izglītības un zināšanu līmenis par šīm tēmām. Iespējams, daļa ir tikai dzirdējusi, ka ir šāda institūcija. Tie, kuri darbojas juridiskajā jomā, tie, protams, zina mazliet vairāk, bet arī šeit izglītības līmenis ir ļoti atšķirīgs. ST kolēģijas prakse ir tāda, ka tiek izvirzītas diezgan augstas prasības pieteikuma saturam. Nereti pat tiesu (kurām arī ir tiesības vērsties ST) pieteikumi ST netiek pieņemti, argumentējot, ka nav pietiekams vai adekvāts juridiskais pamatojums. Tieši tādēļ, lai vērstos ar pieteikumu ST, cilvēkam ir nepieciešams kvalificēta jurista padoms.

A. K. Darbs pie tā, lai ST būtu plašāk zināma, ir nepieciešams. Taču būtisks ir cits aspekts, par ko diskutēts arī Saeimā, – ka ST jābūt pieejamai ne tikai tiem, kuri izprot tiesību normas un prot uzrakstīt pieteikumu, bet arī tiem, kam šādu zināšanu nav un nav arī līdzekļu, lai apmaksātu profesionāli, kurš sagatavotu attiecīgu pieteikumu ST. Citās tiesu instancēs ikvienam indivīdam ir tiesības uz advokāta pakalpojumiem (tajā skaitā valsts apmaksātu), bet ST gadījumā šādu iespēju nav.

Izklausās, ka ST parastajam pilsonim ir tikpat nesasniedzams kā Olimps ar visiem dieviem...

A. K. Bet, arī vispārējā tiesā vēršoties, cilvēks, ja viņš ir mazturīgs, var prasīt advokāta atbalstu.

J. N. Tiesa ir sabiedrības resurss. Un būtībā šis resurss kā tāds ir ierobežots. Pati sabiedrība, lai vislabāk to apsaimniekotu, nosaka konkrētas prasības. Tas ir tāpat kā – ne visi var strādāt par autoceltņa operatoriem, ir jāizpilda noteiktas kvalifikācijas prasības. Lai piekļūtu ST, arī ir jāizpilda noteiktas prasības, un tas kalpo visas sabiedrības interesēm, jo ST nav bezizmēra – te strādā septiņi tiesneši ar palīgiem, juridisko dienestu. Ja to latiņu piekļuvei ST nolaistu zemāk, tad jārēķinās, ka būs nepieciešams lielāks cilvēku skaits, kas attiecīgi sabiedrībai arī dārgāk izmaksās.

A. K. Šeit es Jānim varu piekrist tikai daļēji, jo ST tomēr nebūtu jābūt tiesai, kurai var piekļūt tikai tie, kas to var atļauties. ST ir jābūt pieejamai jebkuram pilsonim.

J. N. Protams, tāpēc valstij jāparedz arī iespēja tiem, kuri juridiskās zināšanas nepārvalda, saņemt vajadzīgo palīdzību arī gadījumā, ja viņiem nav nepieciešamo līdzekļu šo konsultāciju apmaksai, – valsts šajā gadījumā varētu palīdzēt. Protams, jāizvērtē, kurš iesniegums ir nopietns, kurš – absolūti nenopietns. Daudzās valstīs ir šāds filtrs, kas izvērtē, vai sagaidāmā sūdzība ir tiešām nopietna, vai ir skartas kādas pamattiesības, vai ir pamats lietas izskatīšanai.

Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 24.aprīļa, numurā!