Domājams, ka Ukrainai šāds statuss arī tiks piešķirts, tiesa, ar vairākām atrunām.
Jāatgādina, ka visas trīs šīs valstis pieteikumus par ES kandidātvalstu statusu piešķiršanu iesniedza pavisam drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un 17. jūnijā savu atzinumu par dalības pieteikumiem sniedza Eiropas Komisija (EK). Ukrainas un Moldovas gadījumā EK rekomendācija ir, ka tām "būtu jāpiešķir kandidāta statuss ar nosacījumu, ka tiek veikti pasākumi vairākās jomās", savukārt Gruzijas gadījumā – ka "tai būtu jāpiešķir kandidāta statuss, tiklīdz ir atrisinātas vairākas prioritātes".
Praksē šādi formulējumi nozīmē, ka neviena no valstīm neatbilst ES kandidātvalsts statusa piešķiršanai izvirzītajām prasībām, tomēr saprotamu politisku (ģeopolitisku) iemeslu dēļ tiek rekomendēts šādu statusu piešķirt avansā. Domājams, ka tāds būs arī Eiropadomes lēmums par Kijivas pieteikumu un kopā ar kandidātvalstu statusu Ukraina saņems likumdevēju līmenī veicamo reformu sarakstu, pēc kuru īstenošanas tiks sāktas jau reālas iestāšanās sarunas. Moldovai un Gruzijai kandidātvalstu statuss tikmēr tiks garantēts pēc papildu reformu īstenošanas. Pilnīgu garantiju, ka sanāksmes rezultāts būs tieši šāds, protams, nav, tomēr tas ir pats ticamākais no iespējamajiem variantiem. Jo īpaši tādēļ, ka perspektīvas pievienoties apvienotajai Eiropai saņemšana Krievijas agresijai pakļautajai valstij ir ārkārtīgi nozīmīga, bet šādas perspektīvas nepiešķiršana radīs jautājumus par to, cik lielā mērā ES sludinātās vērtības atbilst reālajiem darbiem.
Kā tiks īstenotas nepieciešamās reformas, kad sāksies reālas iestāšanās sarunas, cik ilgi tās turpināsies u. c. savukārt būs atkarīgs no daudziem faktoriem, tajā skaitā arī no tā, kāda izvērsīsies turpmākā karadarbības Ukrainā gaita un cik apjomīgs būs turpmākais rietumvalstu atbalsts Kijivai. Cits, iespējams, ilgtermiņā pat nozīmīgāks faktors savukārt būs apvienotās Eiropas spēja pielāgoties jaunajai, lielā mērā nestandarta situācijai institucionālā līmenī. Nav izslēgts, ka ES būs nepieciešams pārskatīt lēmumu pieņemšanas algoritmus, tajā skaitā atsevišķos jautājumos atsakoties no vienprātības principa, kā arī atjaunināt dalībvalstu ietekmes sadales modeli. Vai ES dalībvalstis ir gatavas nākotnē spert šādus uz iekšēju pārkārtošanos vērstus soļus, tikmēr paliek neskaidrs.