Centieni samazināt Krievijas ienākumus no naftas eksporta, šādi samazinot arī tās iespējas turpināt karadarbību Ukrainā, uz kuru atsaucas lēmumu pieņēmēji, acīmredzami ir tikai viens no mērķiem (taktiskais). Stratēģiskais ilgtermiņa mērķis ar augstu ticamības pakāpi ir panākt, ka nerietumu pasaule pieņem rietumu tiesības pēc to ieskatiem (un interesēs) regulēt globālajai ekonomikai nozīmīgāko energoresursu cenas.
Ja izdosies panākt, ka nerietumu pasaule pieņem Krievijai noteiktos (pie kam nenoliedzami pamatoti) ierobežojumus, tas būs precedents, kas nākotnē ļaus ierobežojumus vērst arī pret citām ar rietumu dominēšanu neapmierinātajām valstīm. Enerģētika ir jebkuras ekonomikas pamats, un vispāratzītas tiesības kontrolēt energoresursu cenas globālā mērogā ir, iespējams, pats ietekmīgākais no rietumu dominēšanas (vai noteikumos balstītas pasaules kārtības) saglabāšanas instrumentiem.
Cits jautājums, ka to saprot arī nerietumu valstīs, kuru līderi jau virza savus priekšstatus par to, kādai būtu jāizskatās pasaules kārtībai "pēc rietumiem". Šāda fona dēļ iespēja, ka šīs valstis varētu piekrist iespaidīga rietumu dominēšanas saglabāšanas instrumenta izveidei, šķiet mazticama, par ko liecina arī atteikšanās ievērot cenu griestus. Lieki piebilst, ka ierobežojumus negrasās ievērot arī Krievija, un Maskavas paziņojumi, ka tiks pārtraukta resursu pārdošana tām valstīm, kuras atbalstīs cenu griestus, nav tukši draudi.
Tajā pašā laikā stratēģiskie mērķi tieši tādēļ tiek dēvēti par stratēģiskiem, ka to sasniegšana nav gaidāma nekavējoties. Arī šajā gadījumā, visticamāk, nerietumu valstu pretestību ir paredzēts pārvarēt pakāpeniski. Pat Krievijā atradīsies gan kompānijas, gan politiķi, kas saskatīs ierobežojumu ievērošanā savu izdevīgumu, ir arī grūti runāt par nerietumu pasaules vienotību, jo katrai no tās nozīmīgākajām valstīm savs krekls ir tuvāks. Rezultātā vismaz daļēji stratēģisko mērķi ar laiku izdosies sasniegt. Diemžēl lielā mērā uz daudzcietušās Ukrainas rēķina, kuras aizstāvjiem nav laika gaidīt visu iepriekšminēto.