Stratēģiskā suverenitāte

Ka Pekina negrasās piekāpties ASV prezidenta Donalda Trampa prasībām, bija skaidrs jau sākotnēji. Runa šajā gadījumā ir ne tikai par Ķīnas kā lielvalsts prestižu vai nepieciešamību piekāpšanās gadījumā koriģēt ekonomiskās attīstības plānus, bet arī par to, ka tirdzniecības konflikts ar ASV sekmē Pekinas stratēģisko suverenitāti. 

Ar šo jēdzienu tiek saprasta lielvalstu vēlme līdz minimumam samazināt stratēģiski nozīmīgu jomu un plašākā nozīmē arī savu ekonomiku atkarību no ārvalstīm, radot nepieciešamības gadījumā autonomi funkcionēt spējīgas tautsaimniecības. Tiek uzskatīts, ka šī spēja būs nozīmīga nākošajā pasaules kārtībā, jo nodrošinās arī reālu politiskās rīcības brīvību.

Par stratēģisko suverenitāti domā kā Tramps, cenšoties atgriezt ASV ražojošos uzņēmumus un samazināt ārējās tirdzniecības deficītu, tā Ķīnas līderis Sji Dziņpiņs, vēloties pārorientēt valsts ekonomiku no eksporta uz iekšējo patēriņu un īstenojot ilgtermiņa attīstības plānus. Par to domā Krievijas prezidents Vladimirs Putins, īstenojot importa aizstāšanas programmu un solot tehnoloģisko izrāvienu, kas samazinās valsts atkarību no izejvielu eksporta, tāpat šis jautājums atrodas dienaskārtībā arī tādās valstīs kā Lielbritānija vai Francija.

Galvenā problēma tikmēr ir, ka patlabanējais globālās ekonomikas modelis pavisam noteikti nav tāds, kas veicinātu daļu šo centienu. Esošie ekonomikas mehānismi nonāk atklātā pretrunā, piemēram, ar Trampa vēlmi atgriezt ražotnes ASV un Sji Dziņpiņa vēlmi pārorientēt ražojošās kompānijas no eksporta un strādāšanu vietējam tirgum.

Piedevām vēl tā daļa lielvalstu elišu (nosacītie globālisti), kura gūst dividendes no esošā stāvokļa, aktīvi pretojas visām virzības uz stratēģiskajām suverenitātēm tendencēm. Rezultātā pati iedarbīgākā metode ir tādu situāciju radīšana, kad ārēju iemeslu dēļ vienkārši nākas pieņemt "pareizos", stratēģisko suverenitāti veicinošus lēmumus.

Tā Krievijā šādi lēmumi sāka birt kā no pārpilnības raga uzreiz pēc tam, kad pret Maskavu tika noteiktas Rietumu sankcijas Ukrainas krīzes dēļ. Arī ASV un Ķīnai stiegot aizvien dziļāk tirdzniecības konfliktā, šo valstu vadībām paveras plaša rīcības brīvība, ieviešot stratēģisko suverenitāti, bet par vainīgiem pasludinot ģeopolitiskos oponentus. Savukārt iespējamās iespaidīgās problēmas globālajai ekonomikai ir tikai sava veida cena par lielvalstu ambīcijām.