Protesti sākās pēc tam, kad kļuva zināms par Pašinjana lēmumu nodot Azerbaidžānas kontrolē četrus armēņu apdzīvotus ciematus Tavušas apgabalā, viņa valdībai šādi cerot izbeigt robežstrīdu un panākt izlīgumu ar Azerbaidžānu. Par protestu līderi ir kļuvis kustības Tavuša dzimtenes vārdā izveidotājs, Armēnijas apustuliskās baznīcas (AAB) arhibīskaps Bagrats Galstanans, un arī AAB, kura tiek uzskatīta par pretrunu sašķelto valsti pēdējo vienojošo spēku, protestus atbalsta, kas jau ir novedis pie konfliktiem starp valdību un baznīcu, tostarp visu armēņu katolikosam Gareginam II Republikas dienā netika ļauts noturēt tradicionālo aizlūgumu Sardarapatas memoriālajā kompleksā.
Tajā pašā laikā Pašinjana valdība, neraugoties uz protestu masveidīgumu (atsevišķas aptaujas liecina, ka premjerministra atkāpšanos vēlas ap 60% valsts iedzīvotāju), publiskajā telpā tos demonstratīvi ignorē, acīmredzami cerot nemierus "pārsēdēt". Pie kam šīs cerības nav nepamatotas, jo līdz šim nogaidīšanas taktika vienmēr ir attaisnojusies. Tajā skaitā arī pēc atteikšanās ar militāru spēku aizstāvēt Arcahu jeb Kalnu Karabahu un tās atdošanu Baku. Visos iepriekšējos gadījumos, lai cik vērienīgi un skaļi arī nebūtu protesti to sākuma posmā, pēc tam tie pakāpeniski ir izsīkuši.
Pašinjana un viņa atbalstītāju ilgtermiņa mērķis acīmredzami ir Armēnijas pakāpeniska izvešana no Krievijas ietekmes zonas, uzskatot, ka to iespējams panākt, izlīgstot ar Azerbaidžānu, lai arī uz ievērojamu piekāpšanos un teritoriālo zaudējumu rēķina. Šādu piekāpšanos pretinieki, lai arī vismaz daļai no viņiem iebildumu pret kopējo stratēģisko mērķi nav, tās tikmēr uzskata par nacionālo pazemojumu un eksistenciālu apdraudējumu Armēnijas valstiskumam. Galvenokārt tādēļ, ka Azerbaidžānas (un arī to atbalstošās Turcijas) pretenzijas pret Armēniju vēl nav izsmeltas, un nekur nav teikts, ka to saraksts nevar kļūt plašāks.
Starptautiskā līmenī Armēnija tikmēr ir atteikusies no sadarbības ar Krieviju (pēc būtības, lai arī vēl ne de iure), bet rietumvalstu iespējas sniegt Erevānai kādas pārliecinošas drošības garantijas ir ierobežotas, kas nodrošina Baku gana plašu rīcības brīvību, kuru apturēt acīmredzami var tikai Armēnijas nacionālā vienotība un izlēmīga pretdarbība, kas šobrīd diemžēl nav saskatāmas.