Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans ir vairākkārt paziņojis, ka viņa vadītā valsts no S-400 iegādes neatteiksies, un šādam Turcijas demaršam ir daudz iemeslu. Katrs atsevišķi no tiem varbūt arī nav izšķirīgs, taču visi kopā tie liek Ankarai ieņemt kategorisku nostāju. Viens no iemesliem ir Erdogana un viņa atbalstītāju pārliecība, ka aiz 2016. gada puča mēģinājuma ir stāvējušas ASV. Attiecīgi Turcijas vadība Vašingtonai neuzticas un nevēlas pieļaut, ka tās pretgaisa aizsardzība ir pilnībā atkarīga no ASV.
Cits iemesls ir secinājums, ka nekādu cerību kļūt par pilnvērtīgu Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti Turcijai nav.
Šādas cerības nebūtu arī demokrātiskai Turcijai, kura izpilda visas ES prasības, bet par islāmiskas un autoritāras Ankaras cerībām vispār nav vērts pat runāt.
Attiecīgi arī ekonomiskās sadarbības ar ES izaugsmes iespējas ir tuvu maksimālajiem rādītājiem, un, ja Turcija vēlas augt tālāk, tai ir jāattīsta sadarbība ar Eirāzijas lielvarām.
Bez dalības ES Turcijai nav īstas nepieciešamības arī pēc NATO. Nav nekādas jēgas aizstāvēt Rietumu civilizāciju (bet NATO ir Rietumu civilizācijas militārā organizācija), ja šī pati civilizācija atsakās pieņemt Turciju savā Eiropas ekonomiskajā organizācijā. Tāpat Turcijai ir virkne specifisku interešu islāma pasaulē, kuras nesaskan ar pārējo NATO dalībvalstu interesēm, un attiecīgi dalība aliansē šajā ziņā Ankarai nav ieguvums.
Protams, medaļai ir arī otra puse. Ievērojama daļa Turcijas sabiedrības ir orientēta uz Rietumiem un uzskata, ka valstij jāturpina centieni iekļauties tajos. Tāpat galvenokārt uz Rietumiem ir orientēta arī Turcijas ekonomika, un attiecīgi pastāv riski, ka krasas nosliekšanās Eirāzijas virzienā gadījumā var ciest pašreizējās ekonomiskās saites. Ankarā visus riskus arī labi apzinās un cenšas īstenot neatkarīgu politiku, balansējot starp Rietumiem un Austrumiem.
S-400 iegādes jautājums savukārt nostāda Turciju situācijā, kad tālāka balansēšana vismaz attiecībās ar ASV vairāk nav iespējama. No Ankaras tiek prasīta skaidra atbilde uz jautājumu, vai tā ir kopā ar Vašingtonu vai Maskavu un Pekinu. Formāli runa, protams, ir tikai par Krieviju, taču ir skaidrs, ka izvēle attiecas vienlaikus uz abām Eirāzijas lielvalstīm.
Gan iepriekš minēto, gan vēl virknes citu iemeslu dēļ pastāv augsta ticamības pakāpe, ka Turcija ASV un, var gadīties, arī NATO vietā izvēlas Krieviju un Ķīnu, vienlaikus nesaraujot saites ar Eiropu. Arī Eiropa nav ieinteresēta šo saišu saraušanā gan ekonomisku, gan politisku (imigranti) iemeslu dēļ, kamdēļ attiecības ar Turciju var kļūt par iemeslu arī jau kārtējām domstarpībām starp Vašingtonu un apvienoto Eiropu.
Krējums Saldais
LD
Pipars