Kādreizējo nedaudz vairāk kā četru liru vietā, tagad par vienu eiro var iegūt septiņas triju jūru šalkoņu izbaudošās valsts valūtas vienības. Tātad apmēram par 70% vairāk nekā gadu iepriekš. Protams, vietējās valūtas vērtības kritums ir veicinājis strauju importa preču cenu pieaugumu, tomēr tradicionāli inflācija aug lēnāk, nekā krīt vietējās valūtas kurss, un Turcija nav izņēmums. Tomēr šī te ārvalstu ceļotājam labā ziņa, iespējams, ir vienīgā iedvesmojošā lieta, ko var izsecināt par norisēm Eiropas un Āzijas krustcelēs atrodošās valsts ekonomikā un arī citu valstu tautsaimniecībām, kas attīstījušās uz līdzīgiem nosacījumiem.
Lai arī Turcijas ekonomiku uz apkārt esošo valstu fona var uzskatīt par visai modernu saistībā ar visai spēcīgo rūpniecību, to piemeklējis kaut kas līdzīgs tam, ko mēs Latvijā esam piedzīvojuši iepriekšējās desmitgades izskaņā, – uz pārmērīgas aizņemšanās rēķina notiekošas aktivitātes būvniecības un nekustamā īpašuma tirgū, kuras, protams, nevar būt mūžīgas. ASV Federālo rezervju sistēmas īstenotā dolāra procentu likmju celšana Turciju un daudzas citas pārejas ekonomikas valstis ir nostādījušas neapskaužamā situācijā. Tā kā procentu likmju celšanas dēļ naudas izvietošana no jauna emitētajos ASV parāda vērtspapīros kļūst izdevīgāka un investīciju riska šajos finanšu instrumentos gandrīz nav, potenciālā interese par naudas aizdošanu jaunattīstības valstīm sarūk. Bez Turcijas nepatikšanas var piedzīvot arī iedzīvotāju skaita ziņā pasaules ceturtā lielākā valsts Indonēzija, kuras valdības parādzīmju desmit gadu ienesīgums kopš aprīļa vidus ir pieaudzis no 6,5% līdz 8% gadā. Brazīlijā līdzīgā laika periodā šis skaitlis pieaudzis aptuveni par diviem procentpunktiem līdz 11,6%, savukārt Eiropā visai lielas problēmas var piemeklēt Itāliju. Tiesa, tas gan nav saistīts ar dolāra likmēm, bet pašas valsts nespēju tikt galā ar savas finanšu sistēmas sakārtošanu un pie varas nākošajiem populistiem, kas rezultējies vairāk nekā pusotras reizes vērtā desmitgadīgās obligāciju likmes pieaugumā. Tā kā centrālo banku monetārā politika pamazām kļūst arvien stingrāka, lai apkarotu iespējamo ekonomikas pārkaršanu, tas nozīmē, ka lētās naudas laiki tuvojas izskaņai, un ar to vienlaikus paredzamas problēmas valstīm ar sliktu finanšu portfeli un tam sekojošu politiskās, sociālās un ekonomiskās spriedzes pieaugumu pasaulē.
parāds nav brālis