Līdz šim visi runāja vien par ērtu braukšanu, ātru nokļūšanu līdz galamērķim, kā arī, saskaroties ar satiksmes negadījumu skaita pieaugumu, – par fotoradaru uzstādīšanu (it kā tie būtu kāds brīnumlīdzeklis). Nu, komentējot biežās automašīnu frontālās sadursmes uz Tīnūžu–Kokneses šosejas, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis Latvijas Radio paudis, ka jādomā par ceļu būvniecības stratēģiju – izbūvējot jaunas šosejas, kur vien iespējams, jāveido arī sadalošās joslas. Viņaprāt pilnīgi noteikti ir jāinvestē infrastruktūrā, lai izvairītos no traģiskajiem gadījumiem, jo tikai un vienīgi ar represīvām metodēm – policijas resursiem vai fotoradariem – ceļu satiksmes negadījumu problēmu nevar atrisināt.
Precīzi! Satiksmes drošības eksperti jau sen pievērš uzmanību tam, ka attīstītākajās Rietumvalstīs ceļubūvē aizvien lielāka uzmanība tiek veltīta nevis auto braukšanas ātrumam, bet visu satiksmes dalībnieku drošībai, gan fiziski nodalot pretējās plūsmas, gan sašaurinot brauktuves un krustojumos veidojot rotācijas apļus, gan arī izbūvējot gājēju un velosipēdistu ceļus, lai mazāk aizsargātie satiksmes dalībnieki nebūtu spiesti pārvietoties pa auto brauktuvēm. Bet pie mums nez kāpēc aizvien biežāk dzird aicinājumus vēl sparīgāk cīnīties ar faktiski ceļubūves un autoindustrijas radītām sekām – uzstādīt vairāk radaru, iepirkt policijai ātrākas mašīnas, ar ko ķert pārkāpējus, piespiest gājējus un riteņbraucējus lietot atstarotājus vai atstarojošas vestes utt.
Arī ministrs akcentēja, ka gan riteņbraucējiem, gan gājējiem tumšā laikā būtu jālieto atstarojošās vestes, taču arī šajā gadījumā vispirms noteikti būtu vērts pievērst uzmanību infrastruktūrai. Daudzos gadījumos gājējiem un riteņbraucējiem vieta uz ceļa vispār nav atvēlēta. Asfalts ir vien automašīnām paredzēto braukšanas joslu platumā. Tālāk grantējums, brien nu pa tādu, īpaši ziemā, kad tur nošķūrētas sāls, sniega, grants un ūdens maisījuma grēdas.
Kāds atstarotājs var glābt, ja cilvēkam nav dota izvēle citādi pārvietoties kā vien pa brauktuves malu cerībā, ka nenotrieks?!
Un te nav runa vien par lauku ceļiem. Apskatieties uz Mārupes centrālo ielu – tur pat ir autobusa pieturas, no kurām līdz ielām pie dzīvojamām mājām jābrien gar visai intensīvu transporta plūsmu. Atkal klasiskais gadījums kā Ogrē, ka pašvaldībai valsts ceļš ir kā apgrūtinājums, bet valsts maģistrāļu pārzinātāji līdz rūpēm par gājējiem un riteņbraucējiem vēl nav izauguši? Ļoti gribētos no abām pusēm visdrīzākajā laikā sadzirdēt, ka tā tas nav un kaut kas jēdzīgs tiks izbūvēts arī mazāk aizsargāto satiksmes dalībnieku interesēs.
Jo labo paraugu jau netrūkst. Un ne tikai ārzemēs. Ir kaut vai tepat Ādažos. Tāpat velo un gājēju ceļi izbūvēti arī ārpus apdzīvotām vietām. Reti kur Latvijā, bet ir, piemēram, starp Grobiņu un Liepāju. Šos labos paraugus var ieteikt ikkatram, kurš skandina par atstarotājiem, kas glābšot Latvijas tautu, – beidziet gvelzt niekus, brauciet, skatieties, mācieties.
Trollis JT
Logičeskijs
bez modrības nekādi ceļi neglābs