Nacionālā veselības dienesta direktora Edgara Labsvīra citādi īsais paziņojums par amata atstāšanu ir piebārstīts emocionāli uzrunājošiem vārdiem par strādāšanu bez brīvdienām un pēc labākās sirdsapziņas. Veselības ministre Ilze Viņķele (LA/Par!), paziņojot vai aizstāvot vienu vai citu lēmumu, nekad neaizmirst atgādināt, ka tas pieņemts, uzticoties infektologu, ārstu, atbildīgo dienestu vadībai, uzslavas par komandas darbu sev un citiem birst vai ik dienu. Emocijas, emocijas, emocijas.
Kad politiskajā komunikācijā tiek apgalvots, ka, piemēram, ministrs kādam padotajam uzticas, viens no tulkojumiem ir nodrošināšanās gadījumam, ja par padotā lēmumiem kāds vēlāk iedomātos prasīt politisko atbildību.
Šādā gadījumā vienmēr būs iespējams emocionāli atgādināt: kā, bet es taču uzticējos!
Un tas izklausīsies kā pieņemams skaidrojums, jo politiska amatpersona taču nevar pārbaudīt katru specifisku lēmumu, kas ir padoto šaurā kompetencē.
Ja izrādītos, ka lēmumi bijuši nelikumīgi, koruptīvi, nesaimnieciski, politiķis pat atbalstītāju acīs var izskatīties kā situācijas un padoto negodprātības vai nekompetences upuris, jo taču – ''uzticējās''. Tādēļ politiķa atzīšanās uzticībā kādam padotajam, kas emocionālam līdzjutējam izklausās kā profesionālas saliedētības apliecinājums, ir savlaicīga atbildības un atbildīgo iezīmēšana no politiķa drošā attālumā.
Amatpersonas, protams, var plivināt skropstas un apgalvot, ka šādi politiskās komunikācijas triki mājo vien žurnālistu un citu kritiķu samaitātās fantāzijās, bet realitāti jau tas nemaina – šādi un citi paņēmieni ir pieredzējušu politiķu un viņu padomdevēju ābece.
Tas, kas nav skaidrs, – kādēļ šā brīža situācijā kā sabiedrisko attiecību taktika jāizmanto iežēlināšana pret kritiķiem, ''kuri skalda matus kara apstākļos'', un atbalsta meklēšana caur emocionāliem argumentiem. Covid-19 saslimstības rādītāji Latvijā ir zemi, mirušo skaits, lai cik tas ciniski izklausītos pret personiskām traģēdijām, kas neizbēgami stāv aiz katras nāves, ir zems. Tas viss ļauj apgalvot, ka atbildīgo dienestu, ministrijas un valdības kopumā izvēlētā taktika pret vīrusa pandēmiju ir izrādījusies pareiza un iedarbīga.
Tādēļ, tīri racionāli mēģinot izprast uzrunas formu, kādā atsevišķas atbildīgās amatpersonas vēršas pie sabiedrības un reaģē uz pat ne kritiku, bet tikai jautājumiem, apsvērumi ir grūti izskaidrojami. Ir pat aizdomas, ka atklātā, konstruktīvā manierē bez žēlošanās sniegtas atbildes uz jautājumu uzdevējiem varētu iedarboties visai iemidzinoši. Jautātāju ''aprakšana'' informācijā un uzsvērti atvērta komunikācijas forma ir sen zināms ļoti iedarbīgs sabiedrisko attiecību paņēmiens, kas noder arī gadījumos, kad ir ko slēpt.
Krējums Saldais
Irlielāmērāticams
Ļaļa