Vai ir dzīve pēc vēlēšanām?

Runājot par Rīgu, brīžiem ir sajūta, ka partijas un politiķi kampaņo teju piespiedu kārtā, gluži kā studenti žāvājoties garlaicīgā lekcijā. Grūti rast vienotu iemeslu apātiskajai komunikācijai ar potenciālajiem vēlētājiem, visticamāk, tas ir vairāku faktoru kokteilis – samiernieciskums, esošās vietvaras jauda, tostarp arī meistarīgi manipulējot ar administratīvās varas resursu, vilktspējīgu un kompetentu alternatīvu līderu trūkums, starts vēlēšanās kā "win-win" naudas apguves projekts u.c.

Nav nepamanāms, ka arī kampaņas kvalitāte, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, visplašākajā izpratnē ir krietni vien vājāka, un, spriežot pēc indikācijām par priekšvēlēšanu kampaņas finansējumu atsevišķās pilsētās, tas ir akmens šobrīd kampaņā iesaistīto politehnologu un sarakstu  līderu spēju dārziņā. Vieni nezina, otri neprot. Vai otrādi. Vēlme būt pie varas, protams, ir gana spēcīgs arguments, taču vēlētāja uzrunāšanai ar to var izrādīties par īsu. Tieši tādas ir sajūtas nedēļu pirms 3. jūnija.

Pašvaldību vēlēšanu rezultāts nebūs pašpietiekams un atrauts no lielās bildes. Īpaši, runājot par Rīgu. Un īpaši, runājot par to apstākļos, kad labējās partijas ir sen nebijuši vājas. Turklāt, ņemot vērā to, ka Rīgas domes šobrīd valdošā koalīcija (un nekas neliecina, ka tā neturpinās darbu arī jaunajā sasaukumā) nekautrējas pieteikt ambīcijas elektorāta paplašināšanas virzienā, tostarp ne tikai krievu valodā runājošo vidū. Gadu no gada Rīgas domes pašreizējā koalīcija audzē muskuļus, un, nostiprinot varu Rīgā uz vēl vienu termiņu, tai ambīcijas tikai celsies. Arī resursu nekļūs mazāk.

Kamēr Saskaņa/GKR "rosījās" sava elektorāta ietvarā, labējās partijas varēja gulēt ziemas miegā.

Kā sekas tam – šo pašvaldību vēlēšanu rezultātā var rasties jauni apstākļi arī vispārnacionālās politikas līmenī, kuri var satricināt līdzšinējo pašsaprotamo Latvijas politiskās dzīves konstrukciju. Kurš uz kuru rādīs ar pirkstiem, ja nākamā gada rudens – pēc 2018. gada 6. oktobra Saeimas vēlēšanām – politiskā loģika paģērēs līdzšinējo bezierunu sarkano līniju pārkāpšanu attiecībā uz koalīcijas sastāvu? Īstermiņa domāšana – Latvijas politikas lielākā sērga.