Vai zaļzemnieki ir norakstāmi

Jo tas, ka par ZZS, ja tā var izteikties, "galvenās" partijas – Latvijas Zemnieku savienības (LZS) – priekšsēdētāja amatu ne tik sen aprīlī notikušajā kongresā sacentās Armands Krauze ar bijušo premjeres Laimdotas Straujumas (Vienotība) biroja vadītāju Ringoldu Arnīti, ir ļoti daiļrunīgs fakts, kas raksturo zināmu zaļzemnieku identitātes un pašcieņas krīzi. Pulcēt ap sevi pasažierus, kurus ar ZZS nesaista ne lojalitāte, ne ideoloģiska tuvība, bija, iespējams, tā zaļzemnieku hroniskā kļūda, ko varētu pārmest no varas nepelnīti nostumtajam Augustam Brigmanim. Pārējo ZZS smagajā kritienā no varas virsotnes līdz opozīcijas spēkam, no kura nevienam tā īsti nav bail, paveica valdības galvgalī izvirzītie viesaktieri Māris Kučinskis un Dana Reizniece-Ozola.

Kopš zaudējuma Saeimas vēlēšanās ZZS kopā ar savienībā ietilpstošajām LZS un Latvijas Zaļo partiju ziedojumos piesaistījušas vairāk nekā Latvijas attīstībai/Par! un krietni vairāk nekā, piemēram, Nacionālā apvienība un Jaunā konservatīvā partija. Kad uz grunti gāja Tautas partija, tā to darīja tik gruntīgi, ka pat tās stabilie ziedotāji nekavējās "nobalsot" ar kājām un savu maku. Salīdzinājums ar valdībā ietilpstošo partiju saņemtajiem ziedojumiem ne tuvu nav bezcerīgs, lai gan nav skaidrs, vai un kā zaļzemnieki spētu mobilizēt ziedotājus, ja deguna priekšā būtu jaunas Saeimas vēlēšanas ar pilnīgi citiem tēriņiem, nevis vienkārši partijas ikdienas tēriņu segšanu, – vai ZZS viņu acīs būtu drošākā partija, uz kuru likt likmes.

Hipotētiski šo skaitļu sakarā var uzdot jautājumu, vai šis nav tikai neliels apjukums, ko izraisa ne tik daudz lojalitāte pret ZZS, cik skaidras alternatīvas trūkums. Pagaidām dažas Saeimā ievēlētās tā sauktās jaunās partijas, kuru līderi vai striķīšu raustītāji nekādi jaunie Latvijas politikā nav, vai nu nerāda neko, vai rāda tādus ideoloģiskus un ciniski saimnieciskus brīnumus, ka pilnīgi loģiska šķiet zaļzemnieku sponsoru iepauzēšana, gaidot, vai tad nekas jauns un nopietns neparādīsies, vai nenotiks kāda pārgrupēšanās jau esošo partiju vidū. Galu galā laika līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vēl ir daudz.

Protams, ja izdotos Latvijas attīstībai/Par! iecerētā reģionālā reforma ar visu aiz valstiskajiem saukļiem ietverto varas pārdales mehānismu, ZZS liktenis sāktu noskaidroties straujāk. Jo nav otra tik pragmatiska un lēmumos strauja kā Latvijas pašvaldību vadītājs brīdī, kad tas sajūt centrālās varas un maģistrālo naudas plūsmu maiņu. Kamēr varas pārdales plāna, cēli nosaukta par reformu, liktenis vēl ir neskaidrs, pretestība tai drīzāk ir kalpojusi par tādu kā mobilizējošu pacēlumu ZZS pašvaldību līderiem – vai par pēdējo, tas, iespējams, atkarīgs no attiecībām valdības koalīcijā un zaļzemnieku cerībām uz otro iespēju.