Dažbrīd šķiet, ka koalīcijas partijas pašas dara visu, lai izprovocētu nelielu sprādzienu, kas ļautu nopurināt Covid-19 krīzes radīto nogurumu un radīt priekšstatu, ka sabiedrībā ieklausās un ka valdībā ielietas jaunas asinis. Var nosaukt tikai dažus pēdējo nedēļu un dienu absurdus, ar kuriem citkārt pietiktu, lai kāda valdība ieietu vēsturē kā neveiksmīga: premjera un dažu ministru pēkšņā nostājas maiņa attiecībā uz banku politiku, pametot zem riteņiem Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieci Ilzi Znotiņu, iekšlietu ministra Sanda Ģirģena (KPV LV) apzināta darbība, lai izgāztu paša iniciēto konkursu Valsts policijas (VP) priekšnieka amatam, satiksmes ministra Tāļa Linkaita (JKP) satīriskā atkāpšanās no pretrunīgā auto reģistrācijas nodokļa, no kura vispirms steidza norobežoties viņa partija.
Valdības pabērna – partijas KPV LV – ministriem jau sen nav monopola uz visvairāk kritizēto un kariķēto godu.
Galu galā veselības ministres Ilzes Viņķeles (A/P) nekoleģiālā ''uzmešana'', valdības sēdē atstājot vienatnē aizstāvēt nu jau atcelto Rīgas maratonu. Viņķeli no pašpasludinātās liberāļu partijas A/P visu nedēļas nogali sirsnīgi kritizēja visai liberāla publika, sākot no hipertrofētiem ''kovidapzinīgajiem'', pēc kuru domām, Rīgas maratons bija jāaizliedz, līdz hipertrofētiem individuālās atbildības un brīvības sludinātājiem, kuruprāt, maratona aizliegšana ir pretrunā ar citiem vīrusa ierobežošanas pasākumiem.
Kur nu vēl Jaunās Vienotības (JV) kandidātes uz Satversmes tiesas (ST) tiesneša amatu Ineses Lībiņas-Egneres kolektīvā pazemošana, katrai no koalīcijas partijām pēkšņi no cepures izvelkot pa savam kandidātam. Līdztekus tam, ka ST vakance tiek izmantota kā maiņas kārts dažādu citu politiski saimniecisku iegribu un vajadzību ietirgošanai, šis jautājums, tā vien izskatās, tiek izmantots valdības ''vecākā brāļa'' JV pazemošanai.
Faktiski nu jau vairs nepaiet ne nedēļa, kad kāds ministrs vai valdība kopumā nenāktu ar diskutablu lēmumu vai pozīciju.
Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, ja runa būtu par kādu nepopulāru, bet vajadzīgu reformu, kuru ministrs ar kolēģu atbalstu gatavs īstenot līdz galam. Bet, nē, runa ir par mētāšanos turpu šurpu, plāni, cik viegli izziņoti, tik ātri tiek atcelti. Lai kā noliegtu, bieži šī mētāšanās izskatās pēc reakcijas uz pirmo kritiku vai pieprasījumu sociālajos tīklos. Arī tas teorētiski nebūtu nekas slikts, ja vien kopumā neliecinātu par partiju un ministru komandu vājo kapacitāti. Ja reiz ir tāda jūtība pret publisku kritiku, kurš liedz diskutablas idejas vispirms aprobēt caur ideju domnīcām, kuras partijas noteikti var atļauties, kopš to kasēs ieripojis rekordliels finansējums no valsts budžeta līdzekļiem.