Sabiedrība ir atbildīga, sabiedrība izdara nepareizās izvēles, sabiedrībai jāuzņemas atbildība par sekām, sabiedrība… Nē, patiesībā ne no nesavakcinētajiem pedagogiem, kuri riskē zaudēt darbu, ne no pianista Vestarda Šimkus, kuru katrs, kam nav slinkums, šobrīd sociālajos tīklos apsaukā par muļķi, nevar prasīt atbildību par viņu, iespējams, maldīgajiem uzskatiem par vakcinācijas bīstamību apstākļos, kad valdība ir pieļāvusi tik daudz kļūdu un nolaidības sabiedrības informēšanā un vakcinācijas procesa organizēšanā.
Šāda atbildības pārnese ērti atbrīvo politiķus no savas mājasdarba daļas vai savas daļas sabiedriskajā līgumā izpildes, ar ko valsts apņemas aizsargāt, motivēt, izglītot, informēt, demokrātijas pieļautajās robežās arī ietekmēt, bet sabiedrība, racionāli izvērtējot iespējamos ieguvumus un zaudējumus, apņemas pakļauties kopējam labumam. Ne veselības ministra Pavļuta miljonus izmaksājusī propagandas, ne racionālas un ticamas izskaidrošanas kampaņa, ne valdības kopumā haotiskie un apšaubāmie lēmumi ne tuvu neizskatās pēc kvalitatīvi izpildīta mājasdarba.
Kopš aizdomīgos apstākļos neiepirkto vakcīnu kļūda aprakta zem vakcīnu piegādēm, par vienpersoniski sabiedrības, nevis valdības un konkrētu ministru atbildību ir kļuvis runāt īpaši viegli. Lai gan pamati pašreizējai, grūti noticamajai sabiedrības vairākuma samērā agresīvajai pretreakcijai tik racionālai un desmitgadēm pierastai lietai kā vakcinācija pret vīrusu, kas draud ar, jā, procentuāli maz iespējamām, tomēr grūti prognozējamām un smagām komplikācijām, tika likti pašā tā saucamā vakcinācijas procesa sākumā.
Šobrīd izskatās, ka sabiedrība ir atstāta pašregulācijai, kad Covid-19 tēma ir ticības vai neticības jautājums, viena sabiedrības daļa apsaukā otru, kamēr otra aizvainoti norobežojas, tā izslēdzot kompromisu, bez kura kolektīvai imunitātei nepieciešamo vakcinācijas aptveri mums neredzēt. Un, lai gan retais to aptver, šāds kopīgs zaudējums apmierina kā valdības partijas, kuras paļaujas uz sava uzticamā vai iebiedētā vēlētāja atbalstu, balstoties uz demagoģiju par politiskās karjeras ziedošanu krīzes uzveikšanai, gan opozīciju, kura cer sevi atražot ar neapmierināto balsīm, vienalga, par ko šī neapmierinātība izpaužas.
Jāteic, vērojot kustības valdības kritiķu nometnes galējā punktā, jo apokaliptiskāki scenāriji un minhauzeniskākas prognozes tajā tiek zīmētas, jo paradoksālākā kārtā šī kritiskā masa sāk darboties pretēji – kā atvēsinošs elements. Jo lielāki burti lozungiem, jo marginālāki tie izskatās. Varbūt pārspīlējumi par valsts drīzu sabrukumu vai tukšu populistu bez ideoloģijas un vērtībām uzvaru nākamajās Saeimas vēlēšanās gluži visus kritiski noskaņotos un ar krīzes menedžmentu neapmierinātos nepagriezīs atpakaļ kādas varas partiju apskāvienos, bet arī opozīcijas krājkasītē vismaz pagaidām tie automātiski neiekrīt.