Protams, kad tieslietu ministrs (!) Jānis Bordāns (JKP) ar baltu seju interneta tiešraidē uz kolēģi kliedz: "Melis!", iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV) izskatās galvastiesu pārāks kaut vai tikai tādēļ, ka uz šo "žirinovščinu" (Krievijas odiozais politiķis Vladimirs Žirinovskis oponentiem tiešraidēs mēdza sejā liet ūdeni) vienkārši neatbild. Tomēr, kad redzētais jāatstāsta vai pārklājas ar putekļu kārtiņu, atmiņā paliek nevis individuāla ministra uzvedība, bet attieksme, ka ar šo valdību kaut kas nav kārtībā un tā ir salasīta no ministra darbam neatbilstošiem kadriem.
Gadu kopš darba sākšanas nesen atzīmējušās Kariņa valdības vērtējums sabiedrībā turpina kristies, par spīti tam, ka kopš budžeta neizpildīto solījumu epopejas un neatrisinātā mediķu algu jautājuma nekādas lielas ziepes jau īsti nav savārītas. Sabiedrības attieksme pret apstākļiem, kādos ventspilnieki nokļuva ASV sankciju sarakstos, vismaz publiski zināmos pētījumos vēl nav mērīta, bet pusotra tūkstoša dzelzceļnieku atlaišanas efekts vēl tikai priekšā.
Attieksmi pret valdību veido ne jau ikdienas darbs un mazi panākumi nozaru ietvaros, bet lielas vai gluži pretēji – mazas, bet neglītas ķibeles, kurās izpaužas varas neefektivitāte vai amatpersonu neatbilstība. Nav šaubu, ka tieši valdības reitingi ar laiku absorbēs Tieslietu ministrijas un Ģenerālprokuratūras nespēju vai neieinteresētību efektīvi atrisināt situāciju ar Dānijā aizturētās Latvijas pilsones izdošanu ieslodzīšanai Dienvidāfrikas Republikas cietumā.
Valdības amatpersonas var veikt lielu publisko un aizkulišu darbu, lai panāktu valstiski vēlamo rezultātu, tomēr atmiņā paliek nevis pats rezultāts, bet paņēmieni, ar kādiem uz to iets. Pat ja tie ir bijuši tikai atsevišķi taktiski soļi bez izšķirošas nozīmes visā garajā procesā.
Tas attiecas kaut vai uz darbu, lai novērstu Latvijas iekļaušanu tā dēvētajā pelēkajā sarakstā, kur rezultāts nekad neļaus aizmirst tādus sliktas pārvaldības jaunievedumus kā vienreizējas kompensācijas, lai legāli tiktu vaļā no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadības, kura pēkšņi bija kļuvusi par slikto, bet nez kādēļ bez iespējām vai gribas to tiesiski pierādīt. Tas pats ar it kā rekordtempu, kādā tika panākts, lai Ventspils brīvosta tiktu izsvītrota no ASV sankciju saraksta. Acīmredzot neizdzēšamāka par Latvijas amatpersonu un diplomātu krīzes risināšanu paliek attieksme par to, ka Ventspils brīvostas nonākšana šādā sarakstā vispār tika pieļauta, un notikušā sekas, kuras ekonomika vēl izjutīs.
Brr
Itamars Toledano
NeDiena