Valsts prezidenta vēlēšanu kārtības maiņa. Iespējas un riski

Fragments no intervijas:

Saeimas Juridiskās komisijas pirms pāris gadiem izveidotā darba grupa Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības un pilnvaru izvērtēšanai nākusi klajā ar ziņojumu, kurā rosina izvēlēties starp to, ka valsts augstāko amatpersonu ievēl tauta, vai ka to dara Saeima kopīgi ar simts (vēl neskaidrs, kā atlasītiem) pašvaldību vadītājiem.

Es vienmēr – jau arī pirms šī darba grupa bija izveidota – esmu bijis pārmaiņu nepieciešamības aizstāvis.

Kāpēc?

To jau savulaik arī Konstitucionālo tiesību komisija konstatēja, ka Valsts prezidenta ievēlēšanai minimāli nepieciešama tikai 51 balss Saeimā, tas ir pārāk maz. Šis līmenis jebkurā gadījumā būtu jāpaugstina. Un tajā brīdī, kad to dara, neizbēgami nonāk pie problēmas – ko tad, ja šo balsu skaitu ilgstoši pat ar daudziem mēģinājumiem nevar savākt? Ir varianti – vai nu parlaments tiek atlaists un notiek jaunas tā vēlēšanas uz konstitūcijas pamata, kā tas ir dažās citās valstīs, vai arī, kā tas ir, piemēram, Igaunijā, ka tiek sasaukts speciālais konvents un, tā teikt, prezidentu ievēlēt nespējīgā parlamenta pilnvaras tiek atšķaidītas ar pašvaldību delegātiem. Kā šos pašvaldību delegātus izvēlas? Var būt dažādi varianti, domāju, ka vēl pāragri par to precīzi spriest.

Zinām, ka dažas partijas vairāk pārstāvētas pašvaldībās, citas tikai minimāli. Pašvaldību iesaiste var visai būtiski ietekmēt politisko spēku samēru šāda jautājuma izlemšanā, turklāt var būt, ka kādai vienai partijai par labu.

Es teiktu, ka varbūt arī tāpēc par šo priekšlikumu varētu būt lielāka interese parlamentā – tas parādītu, ka pašvaldību vēlēšanas var dot ietekmi arī prezidenta vēlēšanās, tas tātad nav tikai jautājums par vietējo pārvaldi. Grūti pateikt, kurai partijai kurā brīdī būs lielāka ietekme – varbūt šobrīd vienai, bet nākotnē citai –, tas bumeranga efekts vienmēr var nostrādāt. Bet šis modelis liek pašam parlamentam mobilizēties un ar lielāku balsu vairākumu ievēlēt Valsts prezidentu. Ja viņi to nespēj, tad... Jo arī Igaunijā ir uzskats, ka vienots valsts prezidents ir tad, ja to ievēl parlaments ar 2/3 balsīm, savukārt konventa iesaiste vairāk apliecina parlamenta sadrumstalotību, nespēju vienoties par neapstrīdamu kandidātu.

Ja balsotāju loks plašāks, vairs nevar būt tik vienkārša arī Valsts prezidenta atlaišanas procedūra?

To arī darba grupa rosina pārskatīt, uzskatot, ka jāparedz impīčmenta procedūra. Varbūt ne tik teatrālu, kā tas ir dažās tradīcijām bagātās valstīs, bet skaidrs, ka jāparedz sistēma, lai prezidentu nevarētu atlaist par politisku pārkāpumu, proti, politisku iemeslu dēļ. Prezidentam jāizdara konstitūcijas vai zvēresta pārkāpums, tikai tad sākas speciāla procedūra, kurā iesaistīta Satversmes tiesa, un tad vairs pat nav tik izšķiroši, kurš par to nobalso, galvenais, ka tiesiskā kārtā tiek konstatēts, ka prezidents ir pārkāpis kādu būtisku normu, un svarīgi, lai par attiecīgo lēmumu ir 2/3 parlamenta balsu.

Vienmēr, kad runāts par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņu, aktualizējies arī jautājums par pilnvaru palielināšanu.  Dokumentā, ko sagatavojusi darba grupa, teikts, ka tās var būt arī nesaistītas lietas.

Tā gluži nav. Protams, ka modeļi ir dažādi – ir, kad tautas vēlētam prezidentam ir minimālas pilnvaras, un otrādi, tomēr ir tāda kā kritiskā masa, kurā brīdī vēlēšanu kārtības izmaiņas bez pilnvaru apjoma grozīšanas nav iespējams veikt. Respektīvi, tie pamati var neturēt tik lielas sienas un jumtu. Ir, protams, valstis, kur arī tautas vēlēts prezidents ir ierobežots, piemēram, ASV, viņš nevar atlaist parlamentu. Pieejas tātad dažādas, bet princips viens – ja grib prezidentam plašākas pilnvaras, viņam jābūt tautas vēlētam, taču, ja pilnvaras vairāk saistās ar amatpersonu izvirzīšanu vai atsevišķu amatpersonu apstiprināšanu, tad pilnīgi pietiktu ar nelielām izmaiņām esošajā ievēlēšanas kārtībā. Automātiski nevar pateikt, ka jebkurš pilnvaru palielinājums saistāms ar vēlēšanu kārtības maiņu.

Vai tas, kas tiek rosināts, ir nosaucams par nelielām izmaiņām? Tie šķiet visai būtiski Satversmes grozījumi. Ar Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņu netiek mainīti valsts pamati?

Es teiktu, ka drīzāk ne. Jāatceras, ka arī Satversmes pieņemšanas laikā diskusijas par šo jautājumu bijušas diezgan diametrālas. Juristiem bieži vien gribas teikt, ka Satversme ir ideālu formulējumu kopums un ka nekas labāks pasaulē nav radīts, bet jāskatās, vai esošais varas dalīšanas modelis nav tāds, ka visi viens otru attur, taču neviens uz priekšu neiet. Tas ir jautājums, vai Satversme šobrīd nav nedaudz uzlabojama, ņemot vērā arī mūsu politisko mentalitāti?

Vai tikai šie uzlabojumi nav vienīgi tāpēc, ka ir ilgstošs sabiedrības spiediens pēc tautas vēlēta prezidenta institūcijas, jo ir bijusi vilšanās esošajā kārtībā?

Var to atrisināt arī ar tautas vēlētu prezidentu – tas nav nekas nepareizs vai nepieļaujams –, bet vismaz kā tāds pārejas posms varētu būt arī konventa vēlēts prezidents. Šobrīd, lai sabiedrības neuzticēšanos Saeimas izvēlei kaut kā labotu, šis ir variants, kā pavirzīties uz priekšu, nemainot kardināli esošo sistēmu. Proti, ja ievieš nosacījumu par lielāku minimāli nepieciešamo deputātu balsu skaitu Valsts prezidenta ievēlēšanai un to, ka gadījumā, ja Saeima netiek galā, iesaistāmas arī pašvaldības. Tā nebūtu saucama par maksimālo reformu, bet, jāsaka, arī paši vēlētāji nekad tā īsti tautas vēlētu prezidentu nav tā gribējuši, ka mēs nonāktu līdz parakstu vākšanai referendumam par šo jautājumu. Tas līdz šim bijis tikai domas, idejas, koncepta līmenī. Te gan jāpiebilst – ja tiktu ieviesta kārtība, ka tauta vēl prezidentu, tas gan vienā brīdī varētu nozīmēt, ka jāpieņem jauna Satversme. Tad viņam būtu lielāks mandāts un būtu pamats prasīt lielākas pilnvaras – ja cilvēki viņu vēlēs, viņi gribēs no viņa kaut ko reālu arī sagaidīt.

Tad Satversmē būtu jāparedz, ka Latvija ir prezidentāla, nevis parlamentāra republika. Vai politiķi jau tagad nav nostājušies uz visai slidenā radikālo Satversmes pārmaiņu ceļa? Kad būs spiesti lemt, jau nāks vēlēšanu laiks, būs skaidrs, ka ar to ielāpu, kas ir pašvaldību piesaiste, nepietiek. Vēlētāji jutīs, ka ir situācijas noteicēji, un aizvien vairāk prasīs iet līdz galam – līdz tautas vēlētam prezidentam. Atpakaļceļa faktiski jau tagad nav, kaut nākotne šķiet visai bīstama, neprognozējama.

Arī iespējams. Tiešām grūti tagad viennozīmīgi novērtēt tos politiskos manevrus. Sākotnēji jau pieminētā darba grupa radās tajā kontekstā, ka nevarēja politiski vienoties par tautas vēlētu prezidentu. Pie esošās Satversmes juridiski iespējami dažādi varianti – gan tautas vēlēts prezidents, taču bez būtiskām pilnvaru izmaiņām, gan arī piedāvātais modelis ar dalīto ievēlēšanas kārtību.

Visu interviju lasiet trešdienas, 10. maija, avīzē Diena!