Valsts sekretāri nekad nav bijuši apolitiski

Kā krāšņs apliecinājums, ka reālpolitikas metodes augstākajai ierēdniecībai ir kategoriski nepieņemamas tikai gadījumos, kad tās nesaskan ar pašu interesēm, dienu vēlāk sekoja ziņa, ka satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP), veikli apejot konkursu, Satiksmes ministrijas valsts sekretāres amatā iecēlis Ilondu Stepanovu.

Skaidrs, ka augstākās ierēdniecības publiskās vēstules katalizators, lai arī tiešā tekstā nav pieminēts, bija pagaidām neveiksmīgais mēģinājums aizrotēt Ekonomikas ministrijas valsts sekretāru Ēriku Eglīti Centrālās statistikas pārvaldes direktora amatā, ko ir pavadījuši Eglīša kunga skaļi paziņojumi par ekonomikas ministra rīcības motīviem. Valsts sekretāru vēstulei sekoja Valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska viedoklis, ka pēdējos gados pārāk bieži notikusi ministriju valsts sekretāru aizrotēšana uz zemākiem amatiem valsts pārvaldē. Vēsturiski ministriju valsts sekretāru rotācijas nav bijis nekas neierasts, un dažkārt, īpaši pēc lielas politiskās pārmaiņas nesušām parlamenta vēlēšanām, pat notikušas īstas raganu medības, kad Jaunā laika ministri steidza atbrīvoties no Tautas partijas laika valsts sekretāriem, bet pēdējā lielā tīrīšana, šķiet, notika, nākot pie varas Zatlera Reformu partijai.

Mums nesenā pagātnē ir bijuši valsts sekretāri, kuri pa taisno no saviem amatiem kļuvuši par ministriem un, lai veidotu politisko karjeru, iestājušies partijā, – Ekonomikas ministrijas un Satiksmes ministrijas valsts sekretārs, vēlāk satiksmes ministrs Anrijs Matīss Vienotībā un Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, vēlāk ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards – TB/LNNK. Mums ir bijuši valsts sekretāri, kuri zaudējuši amatus pēc konfliktiem ar ministriem, minēsim kaut vai Ekonomikas ministrijas valsts sekretāru Juri Pūci un Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāru Mareku Gruškevicu. Mums ir bijis valsts sekretārs – kādas partijas biedrs, lai atceramies kaut vai Finanšu ministrijas valsts sekretāru Mārtiņu Bičevski. Mums ir bijis valsts sekretārs, kuram amatu nācies pamest pēc tam, kad zaudēta darbam nepieciešamā pielaide valsts noslēpumam, – Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Lazdovskis.

Runāt par ministriju valsts sekretāriem kā no reālpolitikas attālinātiem elitāriem ierēdņiem ir liekulīgi. Kādēļ tik neordināru soli kā publiska vēstule premjerministram un Valsts prezidentam izraisījis ne pirmais un, domājams, ne pēdējais konflikts starp kādu ministru un iepriekšējā, citas partijas ministra laikā ieceltu valsts sekretāru? Turklāt pārmetumi, kurus viena otrai raida abas konfliktējošās puses, ir tālu no tā, kas pieredzēts citu līdzīgu konfliktu pamatā esošos faktos. Viens no visnevainīgākajiem minējumiem, kas dzirdēts, ka valsts sekretāri ir sagaidījuši labvēlīgu fonu, lai aktualizētu jautājumu par sava atalgojuma celšanu.