Depozīta sistēmas darbības ideja, ka par katru atpakaļ nodoto pudeli pircējs saņems 10 centu, iespējams, vides piesārņojumu ar šiem izstrādājumiem mazinās, tomēr kopējā cilvēku bezatbildības problēma tik un tā paliks. Par to liecina regulārie "atradumi" mežos – nolietotā sadzīves tehnika, automašīnu riepas, vecas mēbeles un pat būvgružu kaudzes.
Paradoksāli, taču ir cilvēki, kuri gatavi ar savu mašīnu braukt kilometriem tālu uz mežu (loģiski – tērējot degvielu), lai šo drazu tur izmestu, pat neskatoties uz to, ka lielu daļu šo atkritumu iespējams bez maksas utilizēt cienījamā un pieklājīgā veidā. Ir uzņēmīgi ļaudis, kuri bez maksas savāc un aizved tālākai utilizācijai nolietoto sadzīves tehniku. Tieši tāpat ir ar dažādiem tā saucamajiem lielgabarīta atkritumiem – ir laukumi, kur drīkst izlikt vecās mēbeles, ko ik pa laikam arī savāc speciāla automašīna. Taču aizvien atrodas cilvēki, kuriem ir savi īpašie uzvedības principi, – tā vietā, lai izmantotu šīs daudzu gadu garumā iestrādājušās sistēmas pakalpojumus, viņi labākajā gadījumā savu drazu izmet pie citu cilvēku konteineriem (tad šie atkritumi tomēr tiek utilizēti – gan par citu cilvēku naudu), bet sliktākajā gadījumā – kādā piepilsētas mežā atkal uzrodas drazu kaudze ar riepām, veciem televizoriem.
Būtu nepareizi pārmest vides uzraugiem un citiem atbildīgajiem, ka piemēslotāji tiek reti pieķerti un sodīti, jo ir maz izredžu šādus likumpārkāpējus pieķert nozieguma vietā, tomēr vienkārši noplātīt rokas bezspēcībā arī nebūtu pareizi. Taču ir risinājums, kas savā ziņā būtu līdzīgs jau pieminētajai dzērienu taras depozītu sistēmai, tikai ar pretēju darbību. Proti, runa ir par finansiālo instrumentu – drastiski paaugstināt soda apjomu par dabas piesārņošanu pieķertajiem. Tas, ka nekad nepieķers visus, skaidrs tāpat, taču pirmie pieci vai desmit konkrētām privātpersonām piemērotie, piemēram, 2000 vai 3000 eiro sodi būtu ļoti labs precedents, lai citiem potenciālajiem piesārņotājiem liktu piecreiz pārdomāt, vai ir vērts veco veļasmašīnu stīvēt savā mašīnā un slepus vest uz mežu.
Šādas sankcijas būtu piemērojamas arī to kravas automašīnu šoferiem, kuri pēc pārplīsušās riepas nomaiņas praktiski vienmēr bojāto riepu nevis savāc un nogādā utilizācijai paredzētajā vietā, bet pamet turpat ceļmalā.
Jāatzīst, ka piesārņojuma problēmas galvenais cēlonis joprojām ir nevis atkritumu savākšanas sistēmas darbības kvalitātē, bet gan cilvēku domāšanā. Un izskatās, ka domāšanu var mainīt tikai ar sankcijām. Līdzīgi kā ar dzērājšoferiem un ātruma pārsniedzējiem – kamēr sodi bija salīdzinoši maigi, problēma bija milzīga. Sodu palielināšana situāciju kaut nedaudz, tomēr ir padarījusi cerīgāku.
Paganels
Pravietisnejaukais
Diemžēl