Vienotībai šī valdība pārāk dārgi izmaksā

Negods ar Nacionālās apvienības (NA) melnās avs Imanta Parādnieka virzīšanu Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) padomē ir it kā maznozīmīgs, bet pašai JV graujošs solis nu jau vairāku secīgu lēmumu ķēdē. SIF dala iespaidīgas summas dažādu nevalstisko organizāciju īstenotām integrācijas programmām. Parādnieks ar saviem uzskatiem šī fonda padomē iederas aptuveni tāpat kā par demogrāfijas lietu padomnieku pie Kariņa labās rokas. Var teikt, lai ideoloģiskā cīņa par to, kādai būtu jābūt integrācijas politikai un kuras no programmām jāfinansē, paliek JV un NA ziņā. Ja vien nevalstiskās organizācijas un sabiedrības integrācija nepārstāvētu to liberālo sfēru, kurā JV tradicionāli smēlusies daļu sava elektorāta. Parādnieku Zemgales sarakstā no otrās, garantēti ievēlamās, vietas uz ceturto, neievēlēto, nosvilpa pašas NA vēlētāji, un nu JV Kariņa personā ir izlēmusi ar Parādnieka rokām paretināt arī savu elektorātu. Kariņa personiskais harakiri, virzot Parādnieku par savu pārstāvi SIF, liek jautāt, vai JV kopumā pašu vadītajā valdībā nesāk izskatīties pēc ķīlniekiem, un attiecīgi, cik ilgi šis pasākums, saukts par Kariņa valdību, turpināsies.

Jūnijā saskaņā ar Latvijas Televīzijas pasūtītajiem SKDS pētījuma datiem, JV reitingi bija pakāpušies līdz 10,5%, sasniedzot četru gadu laikā visaugstāko atzīmi, savukārt jūlijā, kas, kā zināms, bija "dzelteno kartīšu" mēnesis, uzrāviens gandrīz uz pusi ir sadeldēts. Ja pieņemam, ka vēlētājs līdzīgi kā Eiropas Parlamenta vēlēšanās JV meklēja stabilu un profesionālu spēku vispārējā populisma un neprofesionalitātes ārprātā, tad nākamo nedēļu notikumi jeb stājas neesamība acīmredzot šo ticību mazināja.

Jebkāda respekta trūkumu pret Kariņu pirms pāris nedēļām nodemonstrēja JKP līderis tieslietu ministrs Jānis Bordāns, intervijā iknedēļas žurnālā Ir vēršoties pret valdības vadītāju un nokaujot jebkādu politiskajā saziņā un publiskajā komunikācijā iepriekš pieņemtu diplomātiju: "Mēs jau varam ierosināt premjeru nomainīt. Un pamēģini uztaisīt bez mums valdību!"

Šī taisnā valoda atgādināja kultūru sadursmi pie profesora Preobraženska galda nemirstīgajā šedevrā Suņa sirds, kur Poligrāfs Poligrafovičs sarūgtināti protestēja pret aizplīvurotām runām un galda etiķeti, kas, viņaprāt, ir gāztā režīma rudiments. "Viss jums kā pie parādes – salvetīti tur, kaklasaiti šur. "Piedodiet" un "lūdzu-merci". Bet tā, lai būtu pa īstam, – to ne. Paši sevi mokāt kā pie cara režīma." Bordāns arī sevi ir nolēmis nemocīt ar veco, oligarhu režīmam piedienīgo politisko retoriku, kurā savulaik politiķi, svīzdami un dažs pat kādu politoloģijas grāmatu vai dižu valstsvīru biogrāfiju izlasījis, prata dot mājienus, apelēt pie politiskā līdzsvara vai pat duelēties ar idejām. Te Kariņš netiek aicināts ne uz kādu smalku "lūdzu-merci", bet savā bezpalīdzībā atgādina profesoru Preobraženski.