Īpaši vērienīgs sašutums ir arī tāpēc, ka šis ne tuvu nav pirmais gadījums, kad ASV un Lielbritānija (anglosakši) ar aizkulišu metodēm atņem Francijai lielus militāros pasūtījumus. Tomēr, ja līdz šim runa ir bijusi par tikai dažiem miljardiem, tad šoreiz jau par 56 miljardiem eiro. Attiecīgi arī runa ir par Vašingtonas un Londonas mērķtiecīgu, pret Parīzes interesēm vērstu politiku.
Francija, raugoties no anglosakšu skatu punkta, nav uzticams partneris. Ģenerāļa Šarla de Golla idejas par Francijas ģeopolitisko subjektivitāti, neatkarīgu militāro potenciālu un rūpniecību, kā arī neatkarīgu ārpolitiku Parīzē ne tikai turpina būt populāras, bet globālās nenoteiktības apstākļos arī pieņemas spēkā. Centieni palielināt kontinentālās Eiropas (Francijas un Vācijas alianses) ģeopolitisko suverenitāti jeb neatkarību no ASV/anglosakšiem, tostarp mēģinot ielikt vismaz pamatus Eiropas armijai, nevēlēšanās iesaistīties konfrontācijā ar Ķīnu, specifisks skatījums uz attiecībām ar Maskavu – šo un vēl citu faktoru dēļ nav pārsteigums, ka anglosakšu valstis ar aizkulišu metodēm cenšas panākt Francijas militāro piegāžu aizstāšanu ar savām piegādēm. Arī ekonomiskie ieguvumi, protams, nav mazsvarīgi, tomēr galvenā nozīme ir atšķirīgajiem ģeopolitiskajiem redzējumiem.
Vēl svarīgāk, ka Parīze nav vientuļa sala. Idejai, ka kontinentālajai jeb vecajai Eiropai ir jāatjauno ģeopolitiskā suverenitāte, kas nākotnē ļautu padarīt Francijas – Vācijas alianses vadīto Eiropas daļu par vienu no globāla līmeņa ģeopolitiskajiem spēlētājiem, ir daudz piekritēju Eiropas elites rindās. Pirmais, gan neveiksmīgais mēģinājums sākt savu politisko kursu, jāatgādina, notika vēl 1999. gadā, kad tika ieviests eiro. Tagad ir pavēries jauns iespēju logs, un attiecīgi tiek mēģināts to izmantot. Rezultātā transatlantiskā vienotība kļūst par formalitāti, bet starp divām Rietumu daļām risinās sīva aizkulišu cīņa. Vienā gadījumā par ģeopolitisko subjektivitāti, bet otrā – par iespējām saglabāt kontroli pār Eiropu.
Cits jautājums ir par notikumu turpmāko attīstības gaitu. Teorētiskie scenāriji šeit ir iespējami visdažādākie – sākot ar kontinentālās Eiropas klusu un rātnu atgriešanos ierastajos transatlantiskajos ietvaros, bet beidzot ar veceiropiešu piesliešanās Ķīnas un Krievijas vadītajai Eirāzijas apvienībai. Realitāte, visticamāk, atradīsies kaut kur pa vidu starp šīm galējībām, vienlaikus nozīmējot gan aizvien atklātāku šķelšanos Rietumu iekšienē, gan nepieciešamību gana lielam skaitam valstu izdarīt izvēli, kurā no bijušo vienoto Rietumu nometnēm tās atrodas.