Ambīcijas jau ir apmierinātas. Saruna ar Filipu Rajevski

Gribētos pavērtēt aizvadītās Eiropas Parlamenta vēlēšanas no tā viedokļa, kādas sekas tās atstās uz valdības partiju darbu. Divas vecās partijas ieguvušas pa divām vietām, viena jaunā, ieguldot lielu naudu, tikusi pie vienas deputāta vietas, taču kopumā tā saucamie jaunie spēki, var teikt, ir zaudējuši vecajiem spēkiem. Kā viņi sadzīvos tālāk?

Tas nav liels pārsteigums, ka tādi rezultāti. Visi saprot, ka šīs vēlēšanas ir arī zināma Latvijas politiskās realitātes projekcija. Un, ja mēs skatāmies uz KPV LV, tad tur pavisam nav pamata nekādam izbrīnam – viņiem ir praktiski sabrukusi frakcija Saeimā, reitingi zemi, es nedomāju, ka viņi varēja kaut kā pārsteidzoši labi nostartēt, pēkšņi parādīt labāku rezultātu. Ja mēs runājam par Jauno konservatīvo partiju, tur drusku sarežģītāka situācija – domāju, ka viņu vēlētājs līdz galam nepieņēma, ka ir piesaistīts viesspēlētājs uz saraksta līdera vietu. Neko sliktu nerunājot par Andi Kudoru, bet man liekas, ka zīmols "Jaunā konservatīvā partija" vairāk asociējas ar trim citiem cilvēkiem, jo tie divās vēlēšanās pēc kārtas bijuši līderi.

Vai tie paši varēja būt saraksta priekšgalā arī trešajās vēlēšanās, kurās aizmigrē no Latvijas?

Nav jau tā, ka nevarēja kāds no viņiem tomēr pacīnīties par Eiropas mandātu. Ja mēs salīdzinām ar tiem, ko sauc par vecajiem politiskajiem spēkiem, tie tomēr priekšplānā lika savas redzamākās personas. Nacionāļi, kas ir tiešie konkurenti, gāja ar Robertu Zīli un kultūras ministri Daci Melbārdi, kas ir ļoti populāri. Nacionāļi gāja uz visu klapi, bet šajā gadījumā Jaunā konservatīvā partija pamēģināja izdarīt savādāk. Izskatās, ka tas nenostrādāja. 

Attīstībai/Par! saraksta priekšgalā arī vieslektors.

Jā, bet tur bija divas lietas – Ivars Ijabs ir atpazīstamāks par Kudoru, turklāt tika ieguldīts milzīgs budžets, lai viņu, teiksim tā, sabiedrības un vēlētāju acīs piejaucētu.

Viņi gan cerēja uz vairāk balsīm, ne tikai vienu. Bet, redzot to visu, jo aktuālāks ir jautājums par kopējo noskaņojumu valdošajā koalīcijā. Tūlīt būs jālemj par Valsts prezidentu. Es pats komentārā rakstīju, ka Nacionālā apvienība, kas dabūjusi Saeimas priekšsēdētāja amatu, tūlīt varēs lepoties, ka arī Valsts prezidenta amatā ir viņu favorīts. Jaunajai Vienotībai ticis premjera amats un visdrīzāk būs arī eirokomisārs. Veidojas disproporcija pret citu ambīcijām.

No vienas puses – jā. Bet, no otras puses, ja ņemam vērā retoriku, ko mīl lietot jaunie spēki, ka jārespektē vēlētāju griba, tad tagad sanāk, ka šī retorika un vēlētāju griba darbojas pret viņiem. Ja mēs runājam par prezidentu, protams, varētu būt ambīcijas pateikt, ka Levits ir Nacionālās apvienības prezidents, bet tomēr skaidrs, ka viņu tā īsti nevar saukt par šīs partijas pārstāvi, lai arī tā viņu virza.

Nacionāļu veiksmes stāsts viņa ievēlēšanā būs jebkurā gadījumā.

Jā, protams, bet es Levitu nesalīdzinātu ar partiju biedriem, kas tiek amatā, kā, piemēram, Raimonds Vējonis bija no ZZS. Šis nav stāsts par to, ka, piemēram, Raivis Dzintars būtu virzīts prezidenta amatam.

Labi. Bet eirokomisārs būs partijas pārstāvis.

Ja ir bijusi šī neformālā vienošanās, ka tā partija, kura saņem vislielāko atbalstu šajās vēlēšanās, dabū sev savu eirokomisāra amatu, tad, protams, tas tā varētu būt. Savukārt, ja mēs skatāmies no kaut kādas citas loģikas, kam vēl ir spēcīgs kandidāts uz eirokomisāra amatu, tad tikai Zīle ir spēcīgs konkurents, Nacionālā apvienība par viņu var pacīnīties. Pārējās koalīcijas partijas uz šo brīdi nav pat retorikas līmenī runājušas par to, kas varētu būt viņu kandidāts uz šo amatu. Tāpēc pagaidām grūti spriest, bet es domāju, ka šeit, tāpat kā prezidenta gadījumā, visu zināmā mērā izšķirs jautājums par personību, – tāpat kā prezidentam jābūt tādam, kas var dabūt 51 balsi parlamentā, tā arī eirokomisāram jābūt tādam, kurš izies Eiropas Parlamenta atlases sietam. Turp nevar aizsūtīt pēc politiskas pazīmes jebko, cerot, ka viņi ņems pretī. Tāpēc te redzama arī tā problēma, ka jaunajiem spēkiem nav tik gari tā dēvētie līderu rezervistu soliņi. Loģiski, ka ieguvēji ir vecie spēki, kuriem tie rezervistu soliņi garāki un politiķi pieredzējušāki.

Sanāk, ka jaunajiem pagājušā gada rudens ambīcijas veidot jaunu politiku ir drusku apdzisušas?

Ambīcijas ir apmierinātas. Ministru amati – ieņemti, portfeļi, tā teikt, rokās, krēsli – aizņemti. Tas bija diezgan loģiski prognozējams, ka mirklī, kad saņem varu, pasaule sāk izskatīties pilnīgi savādāk. Un šajā situācijā, es domāju, diezgan likumsakarīgi, ka tās reālijas un tās problēmas, kuras ir jārisina, un neizpildītie solījumi, protams, atstāj zīmogu uz sabiedrības attieksmi attiecībā pret šiem spēkiem.

Solījumu izpilde neiespējama?

Es domāju, ka galu galā spēs solījumus izpildīt tie, kas solīja kaut ko, kas ir adekvāts. Tie, kas pārsolīja (kā mēs labi zinām, bija spēki, kas pārsolīja, proti, solīja pilnīgi visu, kas ienāk prātā), protams, var mēģināt pildīt solījumus, bet es domāju, ka tāpat kā tie solījumi bija utopiski, tāpat arī tie mēģinājumi būs utopiski. Jo gan valstij nav tādu resursu, ne arī būs atbalsts no koalīcijas partneriem. Solījumiem tomēr jābūt līdzsvarotiem arī ar citu politisko partiju solījumiem. Tas ir sarežģīti plašā koalīcijā.

Valdības stabilitāti neapdraud vēlēšanu rezultāti, tālākā izvēle par Valsts prezidentu, Eiropas komisāru, kā arī nespēja pildīt solījumus?

Domāju, ka valdības stabilitāti tas neapdraud. Ja šī būtu ar pirmo piegājienu izveidota valdība, tad varbūt. Bet tā ir ar trešo piegājienu izveidota, un diezgan daudziem saprotams, ka, sagraujot šo valdību, viņu perspektīvas citā valdībā varētu būt krietni švakākas. Īpaši tas attiecas uz KPV LV, bet pie šādiem vēlēšanu rezultātiem es teiktu, ka neviens nevar būt baigi pārliecināts, ka viņš, piemēram, ceturtajā versijā pēkšņi iegūtu lielāku pārstāvniecību valdībā, lielāku varu. Tāpēc es pagaidām neredzu nekādus loģiskus priekšnosacījumus tam, lai šī valdības koalīcija sabruktu. Bet te atkal jāpieņem arī tas, ka politiķi ne vienmēr ir loģiski, tāpēc, protams, var kaut kas notikt negaidīts.

Daudziem bija pārsteigums, ka ļoti kritizētie Rīgas mērs un bijušais vicemērs arī iekļuva Eiroparlamentā.

Ne tajā aspektā, ka Rīgas mērs un vicemērs, drīzāk man bija pārsteigums, ka Saskaņa dabūja divus mandātus, kas ir viņu visu laiku labākais rezultāts. Uzrādīt labāko rezultātu partijai ne labākajā situācijā, tas ir, protams, pārsteidzoši.

Kamēr latvieši, kā saka, cepās par nebūšanām Rīgas domē, tikmēr krievi vienkārši nobalsoja par savējo?

Jā, es domāju, ka krievvalodīgie ir viņu pamata vēlētāji. Un kas ir lielākais man brīnums – nevis tas, ka viņi nobalsoja, bet gan tas, ka viņi tika mobilizēti, viņi atnāca uz iecirkņiem. Jo Saskaņas vēlētāji tādā ziņā pēc savas būtības ir ļoti līdzīgi mēreniem latviešu partiju vēlētājiem – ja viņiem kaut kas nepatīk, vienkārši neatnāk. Viņi nav kā Latvijas Krievu savienības vēlētāji, kas kā armija iet kā pēc komandas.

Laikam šajās vēlēšanās rezultātu izšķīra tieši tas, cik kura partija spēja mobilizēt, jo priekšvēlēšanu reitingi rādīja pavisam citu ainu.

Jā, bet pie tādas zemas līdzdalības vienmēr ir tas negaidītības efekts, viss atkarīgs lielā mērā no tā, kuru vēlētājs atnāks. Arī ģeogrāfiski skatoties, redzama ļoti liela diference līdzdalībā.

Liela daļa cilvēku pirms vēlēšanām vadījās pēc tiem viedokļiem, kas bija internetā. Dzīvoja tādā kā informatīvajā burbulī.

Interesanti, ka partijas ļoti aktīvi ieguldījās interneta kampaņās, sociālajos medijos. Mēs varam tipisku burbuļa fenomenu redzēt, piemēram, uz Progresīvo piemēra. Man absolūti nav pārsteigums, ka viņiem ir tik zemi cipari, bet, godīgi sakot, man bija liels pārsteigums, kāpēc viņi bija kļuvuši par tādu lielu priekšvēlēšanu debašu intrigu – būs vai nebūs. Redzējām, ka burbuļa efekts bija ietekmējis plašāku sabiedrību, arī tradicionālos medijus, kas pēkšņi sāka runāt par šo partiju kā tādu, kam liels potenciāls.

Kāda bija viņu problēma? Tas, ka kandidāte nr. 1 ir ratiņkrēslā?

Nē, tam, ka ratiņkrēslā, nebija nekādas nozīmēs. Latvijā ir jau bijis ievēlēts politiķis, kas ir ratiņkrēslā. Te drīzāk runa par to, ka dienaskārtība, ko viņi piedāvā, ir diezgan neaktuāla Latvijas sabiedrībai. Viņi mēģināja sakrustot vēsturisko sociāldemokrātiju ar futūristisku zaļo ideoloģiju, kam, man liekas, atbalstītāju Latvijā ir vien tik daudz, cik par viņiem balsoja. Tāpēc viņu problēma ir vairāk tajā, ko viņi runā, nevis kas runā.

Droši vien daudzām partijām tā problēma ir, ka runā to, kas pašiem šķiet svarīgs, nedomājot, vai arī vēlētājiem?

Pamatā jau partijas runā to, ko viņu vēlētāji grib dzirdēt. Jautājums, vai tās partijas līdz galam apzinās, kas ir viņu vēlētājs un ko tas patiešām grib dzirdēt. Bieži ir tā, ka partijas runā to, kas viņiem liekas, ka ir interesants viņu vēlētājiem. Un ļoti bieži partijas grēko ar izpratni, kas ir vispār viņu vēlētājs. Gan vēlētāji, gan partijas ļoti bieži dzīvo uz dažādām planētām. Un veiksmīgākie ir tie, kas, pirmkārt, ar saviem vēstījumiem trāpa saviem vēlētājiem un, otrkārt, spēj ar savu ideju paņemt atbalstu arī no citas partijas vēlētāju groza.