Ameriks: Nauda pašvaldībai ir, problēma speciālistu trūkumā

Fragmenti no intervijas:

Pirms intervijas runāju ar sievieti, kura pārvietojas ratiņkrēslā, viņa stāstīja, ka, dodoties uz darbu pilsētas centrā, tālāk par autobusa pieturu nav tikusi – ietve visapkārt pārrakta, nekādi pagaidu risinājumi nav veidoti. Tāpat vairākās vietās Rīgā laikā, kad cilvēki brauc uz darbu vai no tā, veidojas milzu sastrēgumi, jo ceļu būvētāji tieši tajā brīdī nolēmuši krāsot līnijas uz brauktuves vai ko pārkraut. Kāpēc ir tik aplama darbu organizācija?

Piekrītu, ka problēmas ir. Arī eksperti vairākkārt teikuši, ka attīstītākajās valstīs darba ražīgums ir divreiz augstāks nekā Latvijā. Mēs, bez šaubām, neatkarības gados esam krietni auguši, arī sabiedrība kļuvusi aktīvāka dažādu procesu vērtējumā, tajā pašā attieksmē pret darbu, kādi esam, tādi esam... Ar visu vēlmi pelnīt tā, lai izbaudītu augstāku dzīves kvalitāti. Visi esam gājuši skolās, saprotam, ka, lai sasniegtu mērķi – kvalitatīvu pilsētas infrastruktūru –, ir vajadzīgs projekts, līdzekļi, profesionāļi, kas to realizē. Ar ko mēs saskaramies? Ar to, ka ar naudu vien nepietiek – pašvaldībai ir nauda, bet nav, kas to naudu var civilizēti, profesionāli realizēt, apgūt. Jo ne jau Rīgas domes vai attiecīgā departamenta darbinieki vai deputāti ar lāpstām ies ielas remontēt. Līdzīgi kā tad, kad ejam pie zobārsta, rēķināmies, ka viņš ir profesionāls, un arī gribam, lai profesionāls ir pavārs vai skolotājs, tā arī ielas jābūvē savas jomas profesionāļiem.

Mums bija ļoti pamatots mērķis uz Latvijas simtgadi savest kārtībā visas centra ielas. Un tas ir loģiski. Iedomājieties, ja mēs nākamgad, Latvijas simtgades svinību laikā, kādā no centra ielām raktu bedres, tad taču to vērtētu kā provokāciju. Gribējām svētkus sagaidīt ar sakārtotu vidi, bet saskārāmies ar problēmu, ka trūkst strādnieku. Jāsaprot, ka ne tikai Latvija apgūst Eiropas fondus, tos apgūst arī mūsu kaimiņvalstis, arī Somija, Zviedrija u. c., lai cik dīvaini tas nebūtu, darba ražīgums, par ko iepriekš runāju, un arī darbinieku atalgojums tur ir augstāks nekā pie mums. Sekas tam: mūsu profesionālās brigādes sēžas autobusā un dodas strādāt tur, kur par to pašu darbu maksā vairāk.

Tomēr sajūta, ka it kā ir, kas to bruģi ieklāj vai kas tās svītras uz brauktuves marķē, bet lielāka problēma, šķiet, ir tā, ka viņu darbs ir slikti organizēts. Tas nozīmē, ka trūkst arī uzraudzības no pasūtītāja puses.

Es jau minēju, ka profesionālie cilvēki, kas ilgus gadus strādājuši celtniecībā, uzkrājuši zināšanas un pieredzi, ir aizbraukuši. Ķerru stūmēji vien palikuši. Mērķis bija savest kārtībā ielas, nu tā īstenošana ievilkusies, Rīga ir pārrakta, cilvēki neapmierināti, mēs kritiku pieņemam, bet ir taču jāsaprot, ka mēs paši sev apzināti neradām nepatikšanas. Ļoti ilgus gadus esmu Rīgas domē, man būtu jābūt galīgi trakam, apzināti tracinot rīdziniekus, tos sadusmojot un izsaucot uz sevi kritiku.

Arī tādas versijas izskanējušas, ka esat vienkārši kaitnieki.

Visu ko izdomā, bet neredz (negrib redzēt), ka arī daudzas labas lietas notikušas. Ir skolas remontētas, kultūras iestādes, kā Ziemeļblāzma iepriekš un VEF Kultūras pils tagad, tāpat tapuši jauni sporta laukumi...

Tos ne visi lieto. Atšķirībā no ielām un ietvēm.

Vienkāršāk būtu bijis neko nedarīt. Tā būtu labāk?

Visas lielās ceļubūves firmas, kuras Latvijā ir, šobrīd ir nodarbinātas Rīgā. To brigāžu uzņēmumiem ir tik, cik ir. Ar to mums būs jārēķinās arī nākamgad, kad labosim ne centra, bet perifērijas ielas. Arī domājot par nākotni, mums ir pamats satraukumam – līdz galam nav pārliecības, ka firmas, kas būs ieguvušas līgumus konkursu kārtībā, tiks galā ar savām saistībām. Tostarp runājot par termiņiem, darba organizāciju, kvalitāti. Jo profesionāļu strauji vairāk nekļūs.

Visu interviju lasiet pirmdienas, 2. oktobra, avīzē Diena!