Sāksim sarunu ar šī gada lielāko aktualitāti – Covid-19. Jūsu vadītajai ārstniecības iestādei saistībā ar to, šķiet, sanāca visvairāk darba.
Jā. Austrumu slimnīca ir lielākā Latvijas slimnīca ar vairāk nekā 4500 darbiniekiem, un es domāju, droši var teikt, ka nozīmīgākā Latvijas slimnīca, ko parādīja arī pēdējā pusgada notikumi. Pavasaris Austrumu slimnīcai Covid-19 krīzes dēļ izvērtās par ļoti sarežģītu periodu. Kā galvenajai Latvijas ārstniecības iestādei pandēmijas ierobežošanā mūsu personālam, īpaši medicīnas darbiniekiem, nācās iznest lielāko krīzes smagumu.
Kādas sekas no tā izjūtat? Tomēr nācās darbību ļoti būtiski pārkārtot.
Protams, līdz ko sapratām, ka vīruss ir klāt, iespējami īsākajos termiņos pārprofilējām Latvijas Infektoloģijas centru Covid-19 slimnieku uzņemšanai. Situāciju vēl vairāk sarežģīja tas, ka Gaiļezera slimnīcā, kurā tika izveidotas divas nodaļas ar smagām hroniskām slimībām sirgstošu Covid-19 pacientu ārstēšanai, šajā laikā turpinājās remontdarbi, paralēli bija jānodrošina onkoloģisko slimnieku ārstēšanas nepārtrauktība Onkoloģijas centrā un strikti jāseko, lai nevienā no pieciem slimnīcas stacionāriem nerastos infekcijas perēkļi. Tomēr arī krīzes laikā ne uz mirkli netika aizmirsts galvenais mērķis – pieejama un kvalitatīva augstākā līmeņa veselības aprūpe ikvienam pacientiem, kuram tā bija neatliekami nepieciešama.
Bija apmēram 6000 pacientu, kam mēs atcēlām pierakstus ambulatoriem pakalpojumiem, protams, ka pēc tam nācās visus šos pacientus apzvanīt un piedāvāt citus laikus.
Paši apzvanījāt? Cilvēkiem nebija atkārtoti jāpiesakās?
Mums ir Klientu apkalpošanas centrs, kas ar to nodarbojās. Visus apzvanījām, pārplānojām laikus. Protams, bija tādi, kas pa to laiku bija atraduši iespēju citur saņemt pakalpojumu vai kam nepieciešamība pēc tā nebija vairs aktuāla. Šobrīd, protams, Covid-19 dēļ rindas uz ambulatorajiem pakalpojumiem palikušas garākas. Arī tāpēc, ka pakalpojumu sniegšanas laiks ir garāks, ņemot vērā, ka vajag dezinficēt iekārtas, telpas, līdz ar to arī mūsu (bet tā ir arī visiem citiem) caurlaidības kapacitāte ir samazinājusies un pakalpojuma gaidīšanas laiks diemžēl daudzos gadījumos kļuvis ilgāks.
Kā ar finansiālo pusi? Bija jaunas izmaksas saistībā ar Covid-19, taču gan jau arī kaut ko ietaupījāt, kādu laiku nestrādājot pilnā apmērā?
Ņemot vērā, ka samazinājās pakalpojumu skaits un pacientu skaits, arī ieņēmumu bija mazāk – mums valsts maksā par katru veikto darbību. Taču valsts no savas puses tomēr caur Nacionālo veselības dienestu (NVD) nodrošināja arī tādu kā dīkstāves maksājumu – tas nav pilnā pakalpojumu apmērā, bet ir tik daudz, lai mums nebūtu jāatlaiž personāls un lai mēs nodrošinātu gatavību vajadzības gadījumā uzņemt vēl vairāk pacientu, nekā tas bija. Tas arī tā saucās – gatavības nodrošināšanas finansējums. Mēs no savas puses, pateicoties šim gatavības maksājumam, varējām nodrošināt arī dīkstāves maksājumus personālam, kuram bija krities atalgojums, jo arī tas lielā mērā saistīts ar konkrētu paveikto darbu. Pamatuzstādījums bija nevienu neatlaist, cik vien tas ir iespējams, jo nav tā, ka šodien atlaistu ārstu vai medmāsu rīt varētu pieņemt atpakaļ, – viņi ātri vien atrod darbu citur.
Nav jau daudz, kur iet, ja esat lielākie.
Privātās ārstniecības iestādes ļoti labprāt pieņem mūsu darbiniekus.
Kādreiz dažādas privātprakses bija izveidotas arī šīs slimnīcas telpās, vieni un tie paši darbinieki kaut kādas stundas strādāja kā valsts pārstāvji, kaut kādas – kā privātās struktūrās nodarbinātie, tostarp izmantojot arī valsts resursus. Tagad vairs tā nav?
Tā vairs nav. Bet, protams, mēs esam ieinteresēti paši sniegt maksas pakalpojumus tajos gadījumos, kad valsts no savas puses kaut ko neapmaksā vai ja valsts apmaksāto pakalpojumu apjoms mazāks nekā pieprasījums, – liela daļa cilvēku gatava arī samaksāt, lai tikai būtu pieejami vajadzīgie pakalpojumi. Protams, mēs esam ieinteresēti sniegt šos maksas pakalpojumus, lai uzlabotu savu finanšu situāciju, taču kopējais maksas pakalpojumu apjoms mums ir ne vairāk kā 5% no visa apgrozījuma. Pamatā izpildām valsts pasūtījumu.
Nav tā, ka cilvēkam saka: gaidiet rindā trīs mēnešus vai arī maksājiet un tiksiet pie speciālista šodien?
Tā gan mēs cenšamies nedarīt. Bet, protams, ka ir atšķirības starp rindu uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem un maksas pakalpojumiem. Ja, piemēram, valsts finansējums ir piešķirts noteiktam skaitam, teiksim, datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses izmeklējumu, tad mēs to sadalām vienmērīgi pa gada mēnešiem, un, ja mūsu kapacitāte ir lielāka, tad paralēli tam, ka sniedzam valsts apmaksātos izmeklējumus, mēs arī nodrošinām nelielu skaitu maksas pakalpojumu.
Kādreiz gada beigās parasti bija liels tracis, ka lielās slimnīcas, paveikušas vairāk, nekā bijis paredzēts, attiecīgi gaidīja no valsts papildu finansējumu. Sanāca, ka slimnīcām tika teju vai pārmests, ka nevienu slimnieku nav atraidījušas.
Mums šobrīd ir gadījumi, kad valsts par kādu pakalpojumu arī nesamaksā... Mums ļoti rūpīgi jāseko līdzi tam, lai valsts noteikto apjomu nepārsniegtu.
Kā varat ko regulēt, ja pacientus neatliekamā palīdzība ieved tik, cik ieved?
Neatliekamie, protams, jāpieņem visi. Bet, ja tie ir kādi plānveida izmeklējumi, tad mums jārēķinās, ka valsts var nesamaksāt, ja būsim izdarījuši vairāk, nekā budžetā paredzēts, – tas tikai liecinās, ka nemākam plānot savu darbību.
Protams, ja valstij Veselības ministrijas personā būtu neizmērojami daudz finanšu resursu, finansējuma dalītāji droši vien rīkotos savādāk, bet arī viņiem ir stingri ierobežots budžets, un līdz ar to mums nevar samaksāt vairāk, nekā tās naudiņas ir.
Kā šis gads izskatās no budžeta perspektīvas skatoties?
Par spīti Covid-19 krīzei, situācija finansiāli būs pat labāka nekā iepriekšējā gadā (vismaz pagaidām ir tādas prognozes, nezinot, kas vēl notiks gada atlikušajos mēnešos). Līdz ar to finanšu rezultāti varētu uzlaboties par kādiem 20%.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 24. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!