Daudzi politiķi un eksperti Eiropas Parlamentā un citās ES institūcijās pozitīvi novērtēja to, ka Latvijas valdība pirms gada pieņēma “Veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanas plānu onkoloģijas jomā 2022.–2024. gadam”.
Labo iespaidu par mums bojā tas, ka valdība nepilda saistības, ko pati ir uzņēmusies. Te mums visiem atkal un atkal ir jāaicina valdību daudz nopietnāk pievērsties plāna īstenošanai un, pirmkārt, jau piešķirot nepieciešamos finanšu līdzekļus.
Ne tikai Latvijā, bet kopumā mūsdienu Eiropā dažādas onkoloģiskās slimības ir viens no biežākajiem cilvēku nāves cēloņiem. Taču to diagnostikas, ārstēšanas efektivitāte, pieejamība medikamentiem, kā arī mirstības līmenis no vēža dažādās Eiropas valstīs ievērojami atšķiras. Lai uzlabotu situāciju, Eiropā ir izstrādāts Vēža uzveikšanas plāns, jo cīņa ar onkoloģiskajām slimībām ir starp Eiropas Savienības (ES) prioritātēm. Viena no galvenajām šī plāna iniciatīvām paredz visiem iedzīvotājiem nodrošināt pieeju inovatīvai vēža diagnostikai un ārstēšanas metodēm. Tāpat onkoloģiskajā aprūpē nepieciešams samazināt nevienlīdzīgu piekļuvi personalizētajai medicīnai, jaunākās paaudzes medikamentiem, rehabilitācijai.
Eiropas vēža plāns
Vēlos uzsvērt, ka šis ir stāsts par Eiropas Vēža uzveikšanas plānu. Strādājot Eiropas Parlamentā, ikdienā nereti nācies sastapties ar lietām, kuru iemiesošanai grūti ieraudzīt kādu dziļāku jēgu. Taču varu droši apgalvot, ka vēža apkarošanas stratēģijas izstrāde ir viena no jēgpilnākajām lietām, ar ko Eiropas institūcijas pēdējo gadu laikā ir nodarbojušās.
Šajā darbā arī man iznāca pielikt savu roku, un ar domnīcas palīdzību mēs atbalstījām Latvijas onkoloģijas plāna izstrādi. Ja mēs runājam par vēzi un cīņu ar to Eiropas kontekstā, mums svarīgi saprast gan iespējas, gan ierobežojumus, kas šajā procesā jāņem vērā. Jāapzinās, ka veselības aprūpe, kā mēs visi to labi zinām, ir katras ES dalībvalsts kompetence – vismaz formāli, lielos vilcienos raugoties. Tādēļ katrai no dalībvalstīm ir jānodrošina veselības aprūpe tās iedzīvotājiem.
Taču jau Covid-19 pandēmijas laikā mēs visi ļoti izteikti izjutām esošās atšķirības ES valstu starpā, kā arī vienotas pieejas trūkuma radītos sarežģījumus. Kļuva skaidrs, ka ES, protams, nevar rast trūkstošo finansējumu visu valstu veselības aprūpes sistēmām. Tomēr tai ir zināmi līdzekļi, tostarp finansiāla rakstura, kas var palīdzēt dalībvalstīm virzīties uz vienotu pieeju veselības aprūpes sfērā. Un šāda pieeja ir ļoti noderīga un akūti nepieciešama tieši vēža ārstēšanas jomā.
Tāpēc arī ir tapis Vēža uzveikšanas plāns, kam šobrīd ir nodrošināts arī finansiālais segums četru miljardu eiro apmērā. To sastāda summas, kas nāk no dažādām programmām, tostarp arī no „ EU4Health”. Protams, mēs sagaidām, ka arī pašas dalībvalstis ieguldīs līdzekļus no saviem struktūrfondiem, kā arī no Atjaunošanas un noturīguma mehānisma. Galvenā doma – dot lielāku ES finansiālo ieguldījumu vēža ārstniecībai Eiropā ar cerību uzlabot rezultātus un, cik iespējams, panākt dzīvildzes paaugstināšanos.
Eiropas vadlīnijas
Vēža ārstēšanas plāna ietvaros ES patlaban koncentrējas uz četrām vadlīnijām. Pirmā – profilakse, ko nodrošinātu vakcināciju pret cilvēka papilomas vīrusu. Pateicoties dažādām aktivitātēm, šī tēma ir kļuvusi pietiekami aktuāla arī Latvijā. Šāda vakcinācija ir absolūti nepieciešama ne tikai meitenēm, bet arī zēniem un Latvijā tā ir pieejama no 2022.gada.
Otrais aspekts – skrīninga veicināšana un viss, kas ar to saistīts. Nav noslēpums, ka Latvijā šajā jomā eksistē diezgan daudz problēmu, jo iedzīvotāji, pat saņemot uzaicinājumus uz skrīningu, bieži vien neizrāda pārāk lielu atsaucību. Un pat tad, ja izmeklējumi tiek veikti, reakcija uz to rezultātiem nav viennozīmīga. Būtībā tā ir vesela atsevišķa tēma, kas prasa īpašu analīzi. Bet jebkurā gadījumā skrīninga veicināšana ir Eiropas kopējās vēža apkarošanas politikas neatņemama sastāvdaļa.
Trešā tēma ir diagnostika un ārstēšana, kā arī vienoto vēža apkarošanas centru veidošana, kam pēc būtības vajadzētu sākt strādāt jau 2025. gadā. Proti, katrā dalībvalstī nepieciešama viena nosacīti centrālā institūcija, kas nodarbojas ne tikai ar pacientu ārstēšanu, bet arī datu uzkrāšanu un personāla apmācību. Šādi visaptverošie vēža apkarošanas centri tiktu saslēgti kopā, ļaujot visām dalībvalstīm apmainīties ar datiem, labajām praksēm, kā arī ar kompetenci un pieredzi dažādās situācijās. Šajā jomā ir redzams progress, un var teikt, ka tā ir viena no lietām, kas pēc Vēža uzveikšanas plāna pieņemšanas jau ir sākusi strādāt.
Ceturtā vadlīnija, es domāju, ir pazīstama ļoti daudziem. Tas ir stāsts par dzīves kvalitātes uzlabošanu vēža pacientiem. Vienlaikus, protams, nepieciešama datu apkopošana saistībā ar vēža radītajām nevienlīdzībām. Tādas patiesi pastāv, un tā ir skaudrā realitāte, kuras eksistenci gribu īpaši uzsvērt. Citādi sanāk tā, ka mēs visi it kā dzīvojam vienotā Eiropā zem ziliem karogiem un baudām visādus labumus, bet iespēja izdzīvot ar vienu vai otru diagnozi ļoti atšķiras pat 100 km rādiusā. Proti, kurā pusē robežai sanācis piedzimt un kuras valsts pilsonība tev ir. Bez šaubām, arī Eiropas Parlaments kā vēlēta institūcija apzinās šīs problēmas esamību un nopietnību, kā arī tēmētas rīcības nepieciešamību. Jo runa nav par abstraktiem cipariem, bet reālām cilvēku dzīvībām. Lai apzinātu esošo situāciju, nepieciešams izveidot t.s. nevienlīdzības reģistru.
Viena no tādām lietām, kas varētu kalpot šim mērķim, neapšaubāmi, ir katras valsts vēža profils. Arī Eiropas Komisija pēdējā laikā pievērš pastiprinātu uzmanību šīm vēža ārstēšanas sistēmām visās dalībvalstīs. Daudziem droši vien zināms, ka Latvijā pētnieciskā daļa jau noslēgusies, mūsu onkoloģiskās sistēmas audits ir veikts. Tuvākajā laikā savus secinājumus sniegs Valsts Kontrole par veikto izvērtējumu attiecībā uz NVD un VM darbu, uzlabojot onkoloģijas pacientu ārstēšanas procesu. Citiem vārdiem sakot, daudzu pieejamo instrumentu iezīme ir tāda, ka to izmantošana – pieteikšanās uz projektiem, finansējuma piesaiste, vienoto centru izveide un programmu īstenošana nenotiek “pa tiešo ar Eiropas Komisiju”. Tas ir jādara mūsu pašu valsts pārvaldei, Veselības ministrijai, Nacionālajam veselības dienestam un pārējām institūcijām. Savukārt Eiropas uzdevums ir virzīt visas dalībvalstu veselības aprūpes sistēmas vienotas pieejas virzienā, mazinot atšķirības starp tām un atvieglojot savstarpējo sadarbību. Šāds attīstības vektors ļautu uzlabot arī jau esošo pakalpojumu kvalitāti.
Nešaubos, ka mēs visi ilgotos nākotnē ieraudzīt vienotu veselības aprūpes sistēmu visā ES. Taču jāapzinās, ka līdz tam vēl ir ļoti tāls ceļš ejams, jo patlaban starp dažādām valstīm eksistē lielas gan kvantitatīvas, gan kvalitatīvas atšķirības. Nav šaubu, ka bagātākās dalībvalstis, tādas kā Dānija vai Zviedrija, jau šobrīd ir apmierinātas. Tādēļ tās nejūt vēlēšanos dalīties visā ar pārējām un kaut ko savstarpēji saskaņot, harmonizēt, jo šajās valstīs jau esošā sistēma strādā gana labi.
Taču vienlaikus nepamet sajūta, ka no potenciālās sadarbības izvēršanas un pilnveidošanas mēs visi varam iegūt ļoti daudz. Kaut vai caur tādām iniciatīvām kā Eiropas vēža attēlu analīze, kas sākusies nesen. Šī analīze paredz attēlu kopumu savākšanu un apstrādi, tādā veidā efektīvi diagnosticējot potenciālos vēža gadījumus. Taču šādas pieejas īstenošanai nepietiek ar atsevišķas valsts esošajiem datiem, tai nepieciešama visu dalībvalstu uzkrāto datu apstrāde. Tādēļ, manuprāt, Eiropas vēža attēlu diagnostikas iniciatīva ir ļoti labs pasākums.
Tāpat es gribētu atzīmēt vēl dažas būtiskas lietas. Proti, mēs Eiropas parlamentā nenobijāmies no alkohola un tabakas lobistiem, kuri ļoti vēlējās galējā ziņojumā iebīdīt iekšā maigākus formulējumus, īpaši attiecībā uz alkohola kancerogēno iedarbību. Tomēr jāatzīst, ka arī Eiropas iespējām ir zināmas robežas, diemžēl. Es domāju, ja pilnvērtīgi tiktu izmantotas iespējas, ko mums piedāvā ES, tas būtu pietiekami liels potenciāls, kas spētu gan būtiski paaugstināt mūsu veselības aprūpes sistēmas kvalitāti tieši onkoloģijas jomā, gan ievērojami uzlabotu vēža pacientu izdzīvošanas iespējas.