Kā jaunieši par jums uzzina, kā pie jums nokļūst? Vai visi, kam tas būtu nepieciešams?
Klasiski visbiežāk informācija izplatās starp ģimenēm, draugiem – tā saucamā no mutes mutē informācija, kuru viens izstāsta otram, tad atnāk apskatīties, viņiem iepatīkas un sāk pie mums nākt. Informāciju izplata, pakalpojumus piedāvā arī sociālais dienests. Tāpat mēs katru gadu dodamies uz speciālajām skolām ar prezentāciju par mūsu organizāciju un to, ko piedāvājam, lai šiem jauniešiem būtu skaidrība par to, kādas iespējas ir pēc skolas. Bet joprojām ir tā, ka katru gadu speciālās skolas absolvē 100–150 jauniešu ar intelektuālās attīstības traucējumiem, bet līdz pakalpojumiem nonāk padsmit. Kur paliek vairākums? Visbiežāk viņi tiek aizsūtīti pie radiem laukos, kur faktiski dzīvo izolācijā no sabiedrības.
Gan jau ir tā, ka pašas ģimenes kautrējas, ka tām ir bērns ar garīgas attīstības traucējumiem, tāpat ir visai negatīva sabiedrības attieksme.
Tāpēc jau institucionālā aprūpe joprojām pie mums dominē.
Nevis ļaujam pilnvērtīgi dzīvot, bet aprūpējam kā dzīvniekus fermā. Aprūpes iestādes tradicionāli izvietotas nomaļās vietās, lai šie cilvēki būtu nošķirti no pārējās sabiedrības.
Tas, ka nošķirti no pārējiem, ir viena lieta. Otrs faktors – ilgstošā aprūpē gan, domāju, strādā kolēģi ar labu sirdi, viņi cenšas, cik spēj, bet
ir ļoti grūti strādāt infrastruktūrā, kas paredzēta 200–300 un vairāk cilvēkiem. Tur pat nav iespējams zināt visiem vārdus. Pazūd jebkāds personīgs kontakts.
Pat ja salaistu kopā dzīvot 300 cilvēkus bez invaliditātes un kādiem 10–12 cilvēkiem būtu jādzīvo vienā istabā, tur neizbēgami veidotos konflikti, sava veida hierarhijas. Tieši nepiemērotā infrastruktūra un kultūra, kāda šo daudzo gadu laikā nostabilizējusies institūcijās, rada lielākās problēmas.
No vienas puses redzama virzība uz to, lai lielo institūciju vairs nebūtu, ir uzsākta tā dēvētā deinstitucionalizācija, bet tajā pašā laikā ir gan pašvaldības vēlme šos "kombinātus" saglabāt, gan arī, kā redzējām Ādažos, cilvēku bailes, "ka tie trakie nesabojā mūsu bērnus".
Ja prasītu cilvēkiem, ko viņi domā par cilvēkiem ar invaliditāti, saņemtu pozitīvu, atbalstošu attieksmi, taču, ja prasa, vai esi gatavs kaut ko darīt, tad izskan – ko nu es, lai citi, tas ir sociālā dienesta, Labklājības ministrijas uzdevums. Ir dubultais standarts. Ja pret cilvēkiem ar kustību traucējumiem izturas ar tādu kā vainas apziņu, noskaņojumu, ka viņiem jāpalīdz, tad pret cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem redzama piesardzība – viņus nepazīst, no viņiem baidās. Ja redz, ka cilvēks no citiem atšķirīgs, bet no skata nevar noteikt, kāpēc, tad pirmais iespaids, ka ir vai nu traks, vai narkomāns, dzērājs, attiecīgi tādi tiek uztverti par tiem, ar ko nevēlamies sadarboties. Kad pirmo reizi dodamies uz kādu muzeju vai pasākuma vietu, tur pirmā reakcija ir: kā viņi uzvedīsies? Atceros, kad pirmoreiz aizvedām jauniešus uz Porcelāna muzeju, mums jautāja, vai viņi visu nesadauzīs, bet, protams, viss bija kārtībā, un tagad ar muzeja darbiniekiem esam labākie draugi, bieži ejam uz šo muzeju.
Pastāv arī priekšstats, ka garīgas attīstības traucējumi saistīti ar izcelsmi, proti, ka šie cilvēki ir no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm.
Iemesli intelektuālās attīstības traucējumiem ir divi – tie saistīti ar ģenētiku (autisms, Dauna sindroms u. c.) un dzemdību vai pirmsdzemdību traumas (nabas saites aptīšanās ap rīkli, dažādas traumas grūtniecības laikā, kas ietekmē smadzeņu darbību, un attiecīgie cilvēki attīstās nepilnīgāk vai lēnāk, nekā tam vajadzētu būt). Abi faktori nav saistīti ar sociālo vidi, tie var skart jebkuru ģimeni, neviens no tā neesam pasargāti.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 11. aprīļa, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!
Pravietisnejaukais