Augstskola sākas ar profesoriem, nevis ar padomi

Izglītības un zinātnes ministrija gatavo augstskolu iekšējās pārvaldības reformu. Augstskolas to uztver ar pretestību. Kāpēc?

Augstākas izglītības kvalitāte ir jautājums, par kuru izsakās katrs, kam nav slinkums. Šī jautājuma risināšanā ir iesaistīti dažādi spēlētāji, tostarp Pasaules Banka, kuras eksperti ir veikuši vairākus pētījumus un formulējuši daudzus jēdzīgus ieteikumus pārmaiņām. Taču to ieviešana notiek gausi.

Šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija ir iekrampējusies augstākās izglītības pārvaldības jautājumos, iesaistoties sarunā, kuras jaunākais posms aizsākās pirms pāris gadiem, kad Ārvalstu investoru padome (FICIL) sadarbībā ar dažu augstskolu pārstāvjiem virzīja ideju par padomju izveidi valsts augstskolās, lai atvieglotu un efektivizētu saimniecisko un stratēģisko lēmumu pieņemšanas procesu tajās. Šāda prakse pastāv daudzās Eiropas un Ziemeļamerikas universitātēs, kā arī virknē privāto augstskolu Latvijā.

IZM aizgādnībā ir notikusi plaši reklamēta diskusiju sērija Drosme mainīties, uz kuras secinājumu pamata taptu reformu koncepcija un rīcības plāns. Tomēr ministrija sākotnēji virzīja apspriešanai tādu konceptuālā ziņojuma projektu, kurā bija visai maz no diskusijās paustā, daži nozīmīgi jautājumi bija būtībā ignorēti, bet atsevišķi priekšlikumi bija kliedzoši nekompetenti. Tie bija daži no apsvērumiem, kas radīja lielu pretestību šim ziņojumam augstskolu vidē – ļoti kritiski par šo tekstu izteicās gan Rektoru padome, gan Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, gan arī Latvijas Studentu apvienība.

Sekojot latviskās dzīvesziņas principam "dubults neplīst", Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas paspārnē bija izveidots cits domubiedru pulciņš, kas formulēja savas idejas pārvaldības reformām. Iedvesmojoties arī no šīm idejām, IZM ar skubu ir pārstrādājusi savus priekšlikumus, tomēr nepamet sajūta, ka augstskolu pārvaldībā tik nepieciešamajām pārmaiņām nebūs gana plaša tvēriena.

Taču kas tieši satrauc, runājot par iecerētajām augstskolu padomēm?

Mani īsti nesatrauc padomes, kas pieņemtu daudzus svarīgus lēmumus augstskolās. Tās labi darbojas privātajās augstskolās. Mani daudz vairāk dara piesardzīgu tas, kā tiek domāts par šīm padomēm, tas, kā šīs padomes veidosies un darbosies. Viens ir tas, ka šo augstskolu padomju locekļi lemtu par augstskolu budžetu. No vienas puses, tas ir gluži atbilstoši tam, kā tas notiek ļoti daudzās pasaules valstīs, – padome lemj par saimnieciskiem jautājumiem un definē stratēģiskos mērķus, bet senāta kompetencē ir studiju un zinātnes jautājumi. Taču tajā pašā laikā ārkārtīgi dīvains šķiet ministrijas priekšlikums, ka šie cilvēki varētu strādāt arī bez atlīdzības (izņemot padomes priekšsēdētāju). Konceptuālajā ziņojumā ir skaidri teikts "universitāte var noteikt atlīdzību padomes locekļiem, kas nav darba attiecībās ar universitāti". Ņemot vērā to, ka IZM neparedz papildu finansējumu šī ziņojuma ideju ieviešanai līdz pat 2022. gadam, nav līdzekļu padomes locekļu algošanai.

Ne tikai bezatbildīgi, bet arī nemotivējoši. Sanāk, ka pārvaldīt augstskolu, lemt tās budžetu būs kā šo cilvēku hobijs?

Tieši tā! Tur nebūs nekādas nopietnas ieinteresētības. Analfabētisma kalngals ko tādu plānot! Vai arī manevrs, lai saliktu pastiprinātu politisko kontroli pār augstskolām un to padomēs partiju cilvēkus, kuri algu saņems citviet, piemēram, no dāsnajiem valsts piešķīrumiem politiskajām partijām. Šeit mēs atduramies pret dramatisko neuzticēšanos politiskajām partijām, kas pat jēdzīgus priekšlikumus mudina uztvert ar skepsi.

IZM šajā ziņojumā ir iepinusi jautājumu par augstskolu tipoloģiju, tas varētu būt, bet varētu arī nebūt saistīts ar augstskolu iekšējo pārvaldību. Es to redzu kā veidu, lai politiski definētu prioritāri atbalstāmās augstskolas apstākļos, kad dramatiski trūkst finansējuma augstākajai izglītībai un zinātnei. Var jau nenovīdīgi vaimanāt, ka dažas izredzētās universitātes tad varēs maršēt pretī pasaules labāko augstskolu piecsimtam. Tomēr labi, ja vismaz kādām Latvijas augstskolām radīsies papildu atbalsts.

Vienlaikus es nesaprotu, kāpēc piedāvā noteikt minimālo studējošo skaitu augstskolas pastāvēšanai. Pasaulē ir daudz mazu, taču izcilu augstskolu. Arī Latvijā ir tādi piemēri – Rīgas Juridiskās augstskolas un Rīgas Ekonomikas augstskolas sniegtā izglītība plašus komentārus neprasa. Turklāt valstij nāksies reorganizēt vismaz Vidzemes Augstskolu un Ventspils Augstskolu, ja tiks saglabāts iecerētais 1000 studējošo minimālais slieksnis. Izglītības kvalitātes jautājumi ir risināmi ar akreditācijas prasībām un finansējumu, nevis studējošo skaita ierobežojumiem.

Ļoti satraucoši ir tas, ka ne IZM, ne Saeimas komisija nopietni nerisina akadēmiskās karjeras jautājumu – par akadēmisko amatu izveidošanas kārtību, piemērotāko kandidātu atlasi, prasībām akadēmiskajam personālam un pensionēšanos. Augstskola sākas ar profesoriem, nevis ar padomi.