Pēc nesen notikušās maksātnespējas administratora slepkavības ļoti daudzi teica: atkal sajūta kā deviņdesmitajos, kad attiecību kārtošana ar ieroču palīdzību bija ierasta lieta. Tajā laikā nodarbojāties ar slepkavību izmeklēšanu, tāpēc gribējās dzirdēt jūsu viedokli par notikušo. Vai arī jums radās iespaids, ka šajā gadījumā īpaši padomāts par to, lai notikušais izraisītu plašu rezonansi sabiedrībā, tiktu uztverts kā brīdinājuma signāls kādā cilvēku lokā?
Es nebūtu tik kategorisks, velkot paralēles ar deviņdesmitajiem, vai ka slepkavība ļoti saplānota, vai ka iesaistīta organizētā noziedzība. Mēs pašreiz ar jums, Valdis ar Romānu, esam situācijā kā vairums mūsu sabiedrības, ka nezinām tos apstākļus. No tā, ko redzam, pāragri izdarīt secinājumus. Jā, ir pazīmes, kas liecina par to, ko runā sabiedrībā, bet.... mums ir tāda tendence neiet ceļam pa vidu, bet pa grāvjiem – mēs dramatizējam. Jā, ir piestrādāts drusciņ. Ja to slepkavību nekad neatklās un nebūs nekādu apstākļu, kas norāda uz kādu aizdomās turamu personu loku, tad varēsim teikt, ka tā bija lieliski saplānota, bet, ja to atklās un visai ātri, ar labām sekmēm un notiesās vainīgās personas, tad kas tur par plānojumu, vai ne?
Cik ilgā laikā vajadzētu atklāt?
Parasti atklāj drīz pēc šāda notikuma. Ja pusgada, augstākais gada laikā nav skaidrības, kas vainīgi, tad visdrīzāk arī nebūs. Cita lieta, ka ir atšķirība starp to, ka izmeklētājam ir skaidrība, kas ir slepkava, un to, vai var aizturēt un vai pēc tam var pierādīt vainu un notiesāt.
Svarīgi demonstrēt aktīvu meklēšanu, tādējādi noziedzniekam liekot nogaidīt un līdz ar to iegūstot laiku?
Jā. Tātad bija jāpastiprina kontrole uz robežām. Izklausīsies pēc deviņdesmitajiem, bet es būtu arī nedaudz stresa līmeni pacēlis pilsētā, lai policisti būtu pamanāmāki. Par to gan augstākās vadības sanāksmē vajadzētu izdiskutēt, bet tas cieši saistīts ar stratēģiju, kādu izvēlas izmeklētāji. Šādos gadījumos plānošana un visu iesaistīto koordinēšana prasa lielu darbu. Viena lieta, ka notikuma vietā ir izmeklētāji, bet bez viņiem ir arī tie, kas vāc informāciju, nodrošina apsardzi, kontrolē robežas utt. – tie centralizēti jāorganizē. Tas notiek policijas un arī citu iestāžu vadītāju līmenī. Lai cik tas birokrātiski izklausītos, tas ir nepieciešams. Tāpat kā nepieciešams komandieris (vai sauciet to, kā gribat) notikuma vietā, kas neļauj staigāt apkārt kedās, neļauj kādam pīpēt, jo pēdas jāsaglabā.
Tā notiek?
Ja skatāmies televīzijas sižetus, redzam, ka pat garāmgājēji tur stāv, skatās, policisti staigā, sarunājas.... Tas nav 21. gadsimts. Ko mēs redzam līdzīgos gadījumos citur Eiropā? Notikuma vietu ielenc policijas autobusi, mašīnas, viss ir norobežots. Arī pie mums policijas rīcībā jābūt vismaz tādai teltij, kādas izmanto lielos pasākumos. Izmeklētājiem visiem bija jābūt speciālajos apģērbos. Es neredzēju kinologus, tos vajadzēja izmantot. Var jau būt, ka viņi bija.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 13. jūnija, numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
melnais humors
Onslow
URRRĀĀĀ...