Cīņa par Brīvības pieminekļa uzturēšanu

Patlaban Saeimā tiek skatīts likums par Brīvības pieminekli un Rīgas Brāļu kapiem. Ja nekļūdos, iepriekšējo normatīvo aktu par šiem Latvijas valstiskajiem simboliem tālajā 1993. gadā pieņēma toreizējā Augstākā Padome (AP). Savukārt jauno likumprojektu, kuru tagad izskata Saeima, rosinājāt jūs vēl 2014. gadā, taču tad uz teju pieciem gadiem tas iegūla kādās atvilktnēs... 

Mēs gan bijām vairāki šā likumprojekta iesniedzēji. Un ideja radās tāpēc, ka lielākās problēmas bija saistītas tieši ar Brīvības pieminekli, ar 16. marta notikumiem pie Brīvības pieminekļa. Taču tā kā ne Brīvības piemineklim, ne zemei ap to nebija īsti nofiksētas īpašuma tiesības – zemes īpašnieks bija viens, bet paša pieminekļa statuss vispār bija neskaidrs –, lai visus pasākumus, kas notiek pie un ap Brīvības pieminekli, varētu civilizētā veidā organizēt, arī radās iniciatīva par jaunu likumu, kurā būtu skaidri atrunātas visas nianses. Taču toreiz šis process apstājās, jo bija cerība, ka Kultūras ministrija kopā ar Rīgas domi atradīs labu kompromisa risinājumu, neskatoties uz to, ka ministriju toreiz vadīja Melbārdes kundze, bet Rīgas domi vadīja Ušakovs un Saskaņa. Toreiz bija sajūta, ka šim nevajadzētu būt jautājumam, par kuru nevar vienoties. KM parlamentārais sekretārs toreiz bija Einars Cilinskis, kurš uzņēmās koordinēt šo jautājumu un mēģināt dialogu veidot. Šo jautājumu Saeimas Izglītības un zinātnes komisijā, kurā es arī darbojos, uzlikām uz kontroli un pēc pusgada skatījāmies, kāda virzība notikusi, un secinājām, ka nekas nebija noticis, un diemžēl tā šis jautājums arī palika. Laikā, kad mainījās valdības un par premjeru kļuva Māris Kučinskis, viņš mani lūdza uzņemties Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadību, un es atstāju Izglītības un zinātnes komisijas vadību, nododot nākamajam komisijas vadītājam šo jautājumu mantojumā. Taču likumprojekts pēc tam nekādu virzību neturpināja.

Vienlaikus likumprojektā tika iekļauti arī Brāļu kapi, kas ir tikpat nozīmīgs objekts un kuru arī nepieciešams sakārtot. Visa procesa laikā tika arī skatīts, vai arī Aizsardzības ministrija nevarētu iesaistīties un uzņemties zināmu atbildību par abiem objektiem. No vienas puses, ministrija it kā bija gatava iesaistīties, taču, no otras puses, tika norādīts, ka tā tomēr nebūtu viņu funkcija.
Nenoliedzami šis ir smags jautājums, kas saistīts ar pašiem objektiem, īpašumtiesībām, arī ar Kārļa Zāles toreizējo ieceri par Brīvības pieminekļa laukuma kopējo ansambļa veidošanu. Visi plāni un idejas ir pieejami, taču skaidrs, ka tam būtu nepieciešams finansējums. Un šis jautājums atkal un atkal epizodiski uzpeld brīžos, kad atsākas diskusija par Brīvības pieminekli kopumā.