Šobrīd kravu apjoms Latvijas tranzīta koridorā samazinājies, un tendences kaimiņvalstīs liecina, ka tuvākajā laikā nav gaidāms straujš pieaugums. Tomēr tas nenozīmē, ka infrastruktūra nav jāattīsta. Gluži otrādi, lai noturētu esošo apjomu un partneros radītu pārliecību par sadarbības stabilitāti, šādi soļi nepieciešami. Bez dzelzceļa līniju elektrificēšanas tas grūti izdarāms, jo zaudēsim konkurencē ar Lietuvu, kas jau aktīvi rīkojas, lai elektrificētu dzelzceļu. Iepriekš lietuvieši elektrifikācijas projektu plānoja īstenot ilgākā periodā, bet šobrīd strauji iet uz priekšu – vismaz tā liecina publiski pieejamā informācija.
Vērts atcerēties, ka lielu daļu izdevumu Latvijā segs Eiropas Savienība (ES), un Latvijai jāiegulda līdz 30% no izmaksām. Iespējams, pat mazāk. Protams, arī šī summa nav maza, tomēr atmaksāsies un dod iespēju saglabāt veselīgu nozari ar nākotnes attīstības perspektīvām. (Lietuviešiem ES līdzekļi šim projektam nav piešķirti.)
Elektrifikācijai ir ekonomisks pamats un konkurētspējas aspekts. Protams, vienmēr būs tie, kas apgalvo, ka kravu apjoma kritums turpināsies un ka lokomotīvju darbināšanā vēl arvien varēs izmantot dīzeļdegvielu. Tomēr, ņemot vērā ES valdošo pārliecību, ka jāpāriet uz videi draudzīgākām metodēm, būs arvien lielāks spiediens pāriet uz zaļo enerģiju. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc projekts ir vajadzīgs. Savukārt par to, ka degvielas un elektroenerģijas cenu starpības ietekmē braukt ar elektrolokomotīvēm būs lētāk, nozare varēs pārliecināties pati.
Nav gan noliedzams – kritiķu skepse par projektu vismaz šajā stadijā, kad ieguvumus vēl nav iespējams "dabā" nomērīt, saistīta ar to, ka viena no ostām būs ieguvēja jau projekta pirmajā posmā (un šobrīd tā ir Rīga), bet citas – vēlāk. Domāju, pastāv bailes, ka tranzīts caur Latviju iznīks vai krasi samazināsies. Līdz ar to pastāv uzskats, ka nav vērts ieguldīt lielus līdzekļus elektrifikācijā. Šī skeptiskā attieksme Latvijā valda jau gadiem – jau vismaz desmit gadu pastāv bažas, ka Krievija visas kravas pārvirzīs uz savām ostām un Latvijā nozares darbība beigsies. Nevar noliegt, ka pamazām procesi notiek, bet bažas par nozares nāvi bijušas pārspīlētas.
Reaģējot uz komentāriem, ka elektrifikācija taču ir "tik dārgs" projekts, jāsaprot, par kāda mēroga nozari ir runa. Ja tranzīta nozare – dzelzceļš un ostu darbība kopā – gadā Latvijai ienes ap miljardu eiro, tad jautājums – vai ieguldīt pusi no šīs summas 30 gadu projektā ir daudz?
Elektrifikācija ir stratēģiski būtisks solis, kas dos labumu ne tik daudz tuvākajos piecos gados, bet 20–30 gados. Tādā kontekstā arī skatāms lēmums par projekta īstenošanu, jo signāli par tā nepieciešamību nāk arī no ārienes – loģistikas "smagsvaru" stratēģiskās attīstības un partneru izvēles kritēriju veidā. "Zaļās" tendences pasaulē pieņemas spēkā, un Latvijai jāspēj uz tām adekvāti atbildēt.