Govi nevar izslēgt uz mēnesi, diviem vai trim kā iekārtu

To ierobežojumu dēļ, kas saistīti ar cīņu pret Covid19, daudzās nozarēs šobrīd grūti laiki, daudzi prasa valsts palīdzību. Tomēr šķiet dīvaini, ka lauksaimnieki atkal ir starp pirmajiem pie palīdzības saņemšanas. Kā tā? 

Pirmām kārtām jāsaka, ka viņi nav pirmie, turklāt viņi reāli šo atbalstu varētu saņemt tikai jūlijā, jo pirms izmaksas vērtējam vairāku mēnešu – aprīļa, maija, jūnija – datus, lai redzētu, vai būtiski zaudējumi izveidojas. Un arī, protams, situācija lauksaimniecībā nav viendabīga – ir nozares, kuras var diezgan paļāvīgi raudzīties nākotnē, piemēram, graudkopība, bet ir nozares, kurās jau tagad ir pilnīgi skaidri redzamas problēmas.

Piemēram? 

Tāda ir piena nozare – gan primārā piena ražošana, gan pārstrāde. Ir aizvērušies vai ievērojami samazinājušies tirgi, uz kuriem gāja Latvijas gatavā produkcija, piemēram, Ziemeļitālija, kur situācija ar vīrusa izplatīšanos smagāka un ir ieviesti bargi ierobežojumi. Tas mūsu gadījumā skar siera, vājpiena, sviesta, kas gatavoti sabiedriskajai ēdināšanai, eksportu, un tam īsti nav citas alternatīvas. Otrām kārtām jāņem vērā, ka ir aizvērtas Lietuvas robežas, darbojas tikai trīs robežpunkti. Mēs apmēram pusi saražotā svaigā piena eksportējām uz mūsu kaimiņvalstīm, pamatā Lietuvu, šobrīd problēmas ir gan ar tā transportēšanu, gan arī to, ka samazinājies patēriņš. Tas viss, protams, noved pie tā, ka mēs redzam, ka piena cenas krītas (aprīlī vien par 10–15%), tāpēc arī tika sagatavota virkne priekšlikumu, ņemot vērā arī to, kāds ir kopējais situācijas vērtējums ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā (ES) un arī kādi ir atbalsta pasākumi citur. Šie priekšlikumi ir, lai veidotu drošības spilvenu Latvijas lauksaimniekiem tieši tajās nozarēs, kas ir krīzes visvairāk skartas.

Kuras konkrētāk ir atbalstāmās nozares? 

Tā ir piena lopkopība, piena pārstrādes rūpniecība, gaļas lopu audzēšana (kas arī bija viena no galvenajām mūsu eksporta precēm). Atsevišķs atbalsts paredzēts ēdināšanas uzņēmumiem, kas līdz šim bija nodrošinājuši sabiedrisko ēdināšanu skolās, bet kuriem līdz ar klātienes mācību pārtraukšanu ir zaudējumi neizmantoto pārtikas produktu krājumu dēļ. Arī olu ražotājiem, putnkopībā kopumā ir pārprodukcija gan tāpēc, ka tirgus samazinās, gan tāpēc, ka robežas aizvērtas un arī ir asa konkurence ar importu no citu valstīm. Tāpat grūtībās nonākusi dārzeņkopība. Tur viena no lielākajām problēmām, kam arī šobrīd meklējam risinājumus gan ar nodokļu atlaidēm, gan varbūt arī savādāk, ir sezonas darbaspēka trūkums. Viesstrādnieki mums pēdējos gados vienmēr ir bijuši gan no Ukrainas, gan Vidusāzijas valstīm. Diemžēl pašreiz robežas slēgtas, līdz ar to nepieciešamas vairāku tūkstošu cilvēku darbarokas.

Kāds risinājums? 

Varētu piesaistīt tos cilvēkus, kuri šeit Latvijā palikuši bez darba, vai atrast vēl kādas efektīvas metodes. Pie tā šobrīd strādājam. Jo, ja nebūs atbalstīta dārzkopība, pastāv risks, ka raža varētu nebūt tik laba, kā bijis vienmēr, vai arī daļa ražas netiks novākta.

Ja tik daudzi, droši vien mazkvalificēti, darbinieki bija nodarbināti un ir nepieciešami, tas arī varētu būt vīrusa izplatīšanās riska faktors – viņi droši vien dzīvo un strādā ciešā saskarsmē cits ar citu?

Ir iespējams visus darbos organizēt, ievērojot ieteikto distancēšanos? Lauksaimniecībā, kā mēs redzam, ļoti daudzas saimniecības ir ļoti ierobežojušas jebkādus kontaktus. Arī visi mūsu dienesti strādā pēc iespējas attālināti – gan Lauku atbalsta dienests, gan Augu aizsardzības dienests u. c. Riska faktori tiek pēc iespējas noņemti. Bet jāsaka, sezonas darbaspēka trūkuma problēmu mēģina risināt arī kopējā Eiropas līmenī. Mēs redzam, ka tā dēvētajās vecajās Eiropas Savienības valstīs ar to ir milzīgas problēmas – pietrūkst simtiem tūkstošu cilvēku darbaroku.