Izeja no krīzes – ne caur jostas savilkšanu

Krīzes laikā ekonomikas attīstība piebremzējusies, taču daudzās jomās, tajā skaitā kultūrā, par kuru rūpes ir jūsu partijas ziņā, valsts finansiāls atbalsts īpaši nepieciešams. Vai valdībā tagad nav īpaši lielu strīdu par to, kam papildu naudu piešķirt, kam nepiešķirt?

Mēs strīdamies par ļoti daudzām lietām. Politikā tā tam arī jābūt. Tā ir politikas būtība, ka dažādu grupu un viedokļu pārstāvji mēģina strīdā rast kompromisu un patiesību. Tas tā vienmēr bijis un tas tā vienmēr būs, mēs neredzam, ka pašlaik būtu bijis šajā ziņā kaut kas ārkārtējs.

Pirmdien sadarbības sanāksmē pieteicām nozīmīgu atbalstu kultūras nozarei. Mūsu skatījumā šodien jārunā ne tikai par ekonomiskiem pasākumiem, bet arī par sabiedrības garīgo veselību un garīgo labsajūtu, kas galu beigās ir ļoti cieši saistīta ar tautsaimniecības ieguvumiem. Un, ja mēs gribam saukties par kultūras lielvalsti, tad ir jāpalīdz grūtā brīdī, jāsniedz atbalsts cilvēkiem, kas mums nodrošina šo nacionālajai identitātei būtisko sastāvdaļu un iespēju.

Jo viņi paši vairs nevar pelnīt, teiksim, ar kultūras pasākumiem?

Situācija ar kultūras pasākumiem ir salīdzināma kaut vai ar viesnīcu un ēdināšanas jomu, tām ikdiena izmainījusies pilnībā. Un arī pēc ārkārtas stāvokļa atcelšanas ir paredzams, ka atgriešanās pie ierastās kārtības būs vēl pēc krietna laika sprīža.

Citi partneri arī prasa naudu – veselībai, izglītībai utt...

Mēs arī uzskatām, ka šajā laikā ir pareizi līdzekļus tērēt. Protams, līdz kaut kādai robežai, jo tam ir objektīvi sliekšņi. Arī Latvijas Bankas prezidents brīdināja, ka, aizņemoties virs 60% no iekšzemes kopprodukta, mēs riskētu, ka pasliktinātos kredītreitingi, un tas nozīmē, ka būtu jāmaksā dārgāk par aizņemto naudu. Protams, ka šāds slieksnis ir jārespektē, bet tajā pašā laikā, kā mēs arī kopējā memorandā ar Jauno konservatīvo partiju (JKP) norādījām, izeja no krīzes nevar būt caur jostas savilkšanu – šis ir laiks, kad ir jāiegulda. Arī citas Eiropas valstis iegulda savās tautsaimniecībās, strukturālajās reformās, modernizācijā, digitalizācijā. Mums konkurences apstākļos ir jādara tas pats. Mēs gan arī uzskatām, ka nedrīkst būt kaut kāda vieglprātīga līdzekļu sadalīšana – līdzekļi ir jāinvestē, atbildot uz jautājumu: kā tas palīdzēs radīt tautsaimniecību ar augstāku pievienoto vērtību, radīt darba vietas, kā tas sildīs ekonomiku... Bet visā šajā procesā nedrīkst aizmirst, ka mēs runājam par Latvijas valsti. Valstī stratēģiski svarīgas lietas ir arī ārpus tīri materiālām kategorijām.

Memorands ar JKP ir kā bloka veidošana koalīcijas iekšienē?

Nē, tā nav. Protams, ka viena situācija attiecībās ir, kad koalīcijā ir trīs partijas, cita, ja ir piecas partijas – tad, vienatnē iestājoties par kādu jautājumu, svars ir mazāks nekā to darot kopā. Šeit ir tiešām uzsvars uz to ideju, ko mēs lobējam memorandā. Mums pēc tam bija saruna ar Attīstībai/Par! politiķiem, kuri saturiski pauda lielu atbalstu tam, kas memorandā bija formulēts. Faktiski tie valdības lēmumi, kas šajās dienās tiek pieņemti, ir soļi pareizā virzienā. Mēs redzam, ka šajā memorandā paustās idejas pamazām gūst arī valdības atbalstu.

Tas nav spiediens pret Reiru un Kariņu kā "valsts maka turētājiem"?