Jādefinē, ko gribam, un tad uz to jāiet. Saruna ar Valsts prezidentu Egilu Levitu

Neapšaubāmi bez ambīcijām šajā amatā nebūtu ko darīt. Kas ir tas, ko gribat paveikt prezidentūras laikā, ar ko ieiet vēsturē?

Es gribu, lai sabiedrība vismaz nedaudz maina savu attieksmi pret mūsu valsti. Uztver Latviju kā modernu Rietumeiropas valsti ar savu nacionālo identitāti. Tāpēc, protams, vajadzīgas arī zināmas reformas un pārmaiņas.

Būtu jāmēģina savienot gan modernismu un atjaunināšanos dažādās jomās, gan mūsu nacionālo tradīciju respektēšanu.

Tas ir izaicinājums, kas ir faktiski visām, bet jo sevišķi nelielām valstīm, – kā globalizācijas laikmetā pastāvēt kā valstij, kā nācijai. Ja mēs to akceptējam kā uzstādījumu, tas īstenojas daudzos un dažādos politikas veidos. Bet vispirms mums pašiem jāapzinās, kas mēs esam par valsti, kas ir mūsu vieta Eiropā, kas ir mūsu vieta pasaulē un kas ir pašreizējās paaudzes vieta mūsu valsts un nācijas ilgstošajā vēsturē. Mūsu vēsture nesākas ar mums, tā ir ilgstoša, esam mantojuši daudzas tradīcijas, kas veido mūsu identitāti, tāpēc moderns, atvērtais latviskums, es domāju, ir tas uzstādījums, kas ir mums nepieciešams, lai tauta un valsts būtu spējīga pastāvēt mūsdienu pasaulē un vienlaikus būtu moderna, piemēram, tehnoloģiju jautājumā.

Ar ko varam būt pārāki par citiem?

Modernajām digitālajām tehnoloģijām var būt arī zināmi blakusefekti uz demokrātiju. Man šķiet, tikai tagad attīstītās rietumvalstis sāk apzināties šos iespējamos blakusefektus. Risinājumu vēl nekur nav. Tāpēc, ja mēs domātu par tiem kā vieni no pirmajiem, tas, protams, izvirzītu šajā jomā Latviju kā vienu no līdervalstīm. Latvija kā valsts, no kuras nāk idejas.

Ir mums potenciāls ideju ģenerēšanai?

Es domāju, ka mums patiešām ir šis potenciāls. Mums ir daudzi jauni, ļoti labi izglītoti cilvēki, kuri spēj konkurēt pasaulē.

Un nav aizbraukuši?

Arī aizbraukuši, bet viņi var, protams, arī atgriezties, jo šeit ir ļoti labas iespējas. Tieši šo iespēju došana ir valsts politikas uzdevums. Ja valsts politika to uzskata par savu mērķi, tad attiecīgi pasākumi būtu nepieciešami. Pie tam vārds 
"aizbraucēji" šodien nav īsti adekvāts – ja XIX gadsimtā cilvēks pārdeva savu māju, nodedzināja visus tiltus, iesēdās kuģī, aizbrauca uz Ameriku un nekad vairs neatgriezās, tad šodien ir bieži tā, ka cilvēki zināmu laiku strādā citur, parasti saglabājot savas saites ar Latviju, domājot tieši par atgriešanos, un tas, es arī teiktu, veicina viņu profesionālo attīstību.

Viens no jaunajiem politikas virzieniem mums ir diasporas politika līdzās tam, ka mums ir ārpolitika, iekšpolitika, aizsardzības politika un citas. Diaspora ir jauns politiskais virziens, un zināmā veidā es varu teikt, ka esmu palīdzējis šo politiku noformulēt un noformēt – pirmais sāku runāt pirms pieciem gadiem, ka vajadzētu tādu. Un tas ir veids, kā darbojas modernā politika, – tu sāc par to runāt, sāc pārliecināt, arvien vairāk cilvēku piekrīt šiem argumentiem, tu pats arī maini varbūt savu pozīciju, uzklausot citu cilvēku argumentus.

Teicāt, ka nepieciešams apzināties Latvijas vietu pasaulē un Eiropā. Kāda ir šī vieta? Jo ir nākuši dažādi politiķi, ir bijuši dažādi uzstādījumi, – ka Latvija ir tilts starp austrumiem un rietumiem, finanšu centrs utt.

Es varbūt sākšu ar to, kas mēs neesam. Mēs neesam tilts starp austrumiem un rietumiem vai, precīzāk, starp Rietumeiropu vai Eiropu un Krieviju. Es domāju, mēs esam Rietumeiropas sastāvdaļa, nevis tilts, jo tilta domāšana ir XIX gadsimta domāšana – ja frančiem vajadzēja sakarus ar Krieviju, tad viņiem vajadzēja Vāciju pa starpu, lai tā būtu šis tilts. Tagad nevajag – viņi var iet pa tiešo. Un mums ir pašiem sava vieta un pašiem savas intereses. Šī vieta, kā es to redzu, patiešām ir: moderna, reālas idejas dodoša, idejas ģenerējoša valsts. Piemēram, Eiropas Savienība (ES) šodien atrodas ne savā augstākajā punktā, kā varētu teikt. Ir ļoti dažādi priekšstati par to, kā vajadzētu attīstīties ES. Līdz šim es tā īsti neesmu redzējis, kāds būtu Latvijas skatījums par Eiropas tālāko virzību. Kā piemērs tam, ka kaut ko var panākt arī maza valsts, ir Luksemburga, kas ļoti aktīvi piedalās ES veidošanā, kaut gan tajā ir četrreiz mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā. Luksemburga ir vienīgā valsts, no kuras nāca trīs Eiropas Komisijas prezidenti – no lielām valstīm tikai pa vienam, no Luksemburgas trīs. Tas norāda, ka šī nelielā valsts prot izmantot savu domu potenciālu. Tā arī attīstījusi savu dzīves līmeni kā augstāko ES. Tātad valsts iedzīvotāju skaits nav izšķirošs šādā situācijā. Un man liekas, ka Latvijā ir tiešām labs potenciāls, kuru, starp citu, vajag mērķtiecīgi palielināt – potenciāls nerodas pats no sevis, ir speciāli nepieciešama politika, virziens, lai šo potenciālu, šo kapacitāti audzētu. Tikai vajag pievērst tam uzmanību un domāt šādā virzienā, nevis sīkmanīgi, kā sakot, plēst kaut ko tikai savās interesēs.

Valsts prezidenta uzdevums ir redzēt valsti kopumā un neviena cita institūcija nevar darīt – valdībai ir aktuāli uzdevumi, valdība tos arī risina. Tur es redzu šo darba dalīšanu.