Junkera solītie 315 miljardi Eiropas ekonomikā investēti

Kad uzņēmēji vai pašvaldību vadītāji dzird runājam par Eiropu, uzreiz pirmā doma par naudu – cik var dabūt, apgūt. Kāda situācija ir šobrīd ar tā dēvētajām Eiropas naudām?

Ir svarīgi, ka pieejamas dažāda veida naudas. Jo ir dažāda veida vajadzības. Pašreiz aktuālais Eiropas investīciju plāns savā ziņā nes filozofijas maiņu no grantu domāšanas, ka mēs naudu dabūjam, ieguldām, iztērējam, uz garantiju principu, kad, pieslēdzot finanšu institūcijas, dodam iespēju aizņemties uz labākiem noteikumiem tā saucamo garāko naudu varbūt ar mazāku nodrošinājumu, bet paņemot arī kaut kādu risku uz sevi. Tas dod iespēju vairāk palīdzēt projektiem.

Tad arī atbalsta saņēmējiem vairāk jārēķina, vai projekts ir tā vērts, lai tajā investētu.

Jā, jaunā pieeja būtiska arī tajā aspektā, ka bieži vien ar 85% Eiropas finansējuma tie paša līdzfinansējuma 15% šķiet pārāk mazs risks, tas nemotivē projektus pašiem īpaši izvērtēt.

Junkera jeb Eiropas investīciju plānam būtiskākais aspekts ir tas, ka uzņēmums, pašvaldība vai investīciju platforma uzņemas lielāku atbildību, sastāda tādu projektu, kas reāli vajadzīgs, kas var nest atdevi, jo tā nauda pēc tam ir jāatdod. Toties projektu var realizēt ātrāk, jo naudas cena lētāka, atdošanas periods ilgāks. Tādas naudas klātesamība tirgū, manuprāt, ir ļoti laba. To arī redzam Latvijas gadījumā – ir virkne investīciju projektu, kuru īstenošanai citādi mēs nebūtu saņēmušies.

Piemēram? 

Piemēram, Ķekavas apvedceļš. Teju 15 vai 20 gadus plānots, beidzot realizējams. Turklāt tur ir ne tikai Eiropas nauda, bet arī daudz tehniskās ekspertīzes un zināšanu, jo tik lieliem investīciju projektiem pie mums pietrūkst pieredzes, zināšanu.

Ir vēl kāds labi zināms projekts bez Ķekavas apvedceļa?

Lielo stratēģisko investīciju projektu ir vesela virkne, lai arī, jāsaka, to varētu būt vairāk. Ķekavas apvedceļš ir viens, iespējams, ka tas kaut kādā veidā parāda arī veidu, kā ceļu būvniecību Latvijā varētu finansēt nākotnē. Es nesaku, ka tas ir vienīgais veids, bet viens no veidiem. Otrs projekts, ko gribētu pieminēt, ir Latvijas Universitātes Akadēmiskais centrs Torņakalnā. Tur pirmo ēku uzbūvēja lielākoties par struktūrfondiem un pašas universitātes līdzekļiem, savukārt otrai un trešajai mājai jeb zinātnes mājai un rakstu mājai ir trīsdesmit miljonu aizdevums no Eiropas Investīciju bankas. Labā ziņa ir tāda, ka Latvijas Universitāte apstaigāja visas komercbankas Latvijā un pārliecinājās, ka Eiropas Investīciju bankai tomēr bija viskonkurētspējīgākais piedāvājums, jo viņi neņēma nekādu garantiju, nekādu nodrošinājumu, ņemot vērā to, ka tā ir Latvijas Universitāte, tātad ir saistība ar zinātni, inovācijām, tas ir ieguldījums nākotnē. Nākamais – moderni transporta līdzekļi Rīgā, zemās grīdas tramvaju pārkreditēšana, ūdeņraža darbināta transporta projekts...

Ļoti skeptiski un kritiski uztverts.

Tā ir relatīvi jauna tehnoloģija, tas ir eksperimentāls projekts. Kaut kur tie eksperimenti ir jāveic, tas notiek arī Igaunijā, Nīderlandē, Skandināvijas valstīs. Zviedrijā diezgan daudz tādu ūdeņraža projektu, franči ļoti daudz investē ūdeņraža tehnoloģijās, arī Japānā tās attīsta. 

Ir jāuzsāk, ir jātestē jaunās tehnoloģijas, nav jābaidās no nākotnes. 

Un tāpēc jau tas Junkera plāns ir domāts – lai ieietu kaut kādos riskantākos projektos, izmēģinātu tehnoloģijas, kas nav vēl ļoti sevi pierādījušas. Tikai vajag mazliet pacietības, es domāju, ka tas projekts ir pietiekami interesants. Jo Rīgā ir problēmas ar gaisa piesārņojumu, Eiropas Komisija to aizrādījusi, protams, ir velomobilitāte un citi risinājumi, bet tostarp arī elektromobilitāte un ūdeņraža risinājumi. 

Vēl jāpiemin, ka investīciju fondam BaltCap ir speciāls izaugsmes fonds, kur viņi investē dažāda veida zaļajās tehnoloģijās – biogāzes stacijās utt. –, šim mērķim izmantojot divdesmit miljonus no Junkera fonda.