Kāda situācija šobrīd, Covid-19 pandēmijas laikā, ir bērnu un jauniešu sportošanas ziņā? Ir strikti pulcēšanās ierobežojumi – vai spējat vēl organizēt treniņus?
Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 360 Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai līdz 13. novembrim sporta treniņi var tikt organizēti tikai individuāli, attālināti vai ārtelpās grupās līdz 30 cilvēkiem. Par to, protams, tagad vislielākais satraukums, jo vēlu rudenī, ziemā ārā vairs trenēties nevaram, bet telpās nedrīkstam. Jāņem vērā, ka mēs strādājam ar bērniem, kas iet pirmajā, otrajā, trešajā, ceturtajā klasē. Mēs, sporta komandu vadītāji, treneri, redzam, ka tieši saistībā ar treniņu norisi ārā un laika apstākļu pasliktināšanos ļoti, ļoti strauji samazinās to bērnu skaits, kuri apmeklē treniņus, jo, protams, viņiem ārā trenējoties, ir risks saslimt ar citām slimībām – vidusauss iekaisumu, plaušu karsoni utt. Bet līdz ar to pieaug arī otrs risks – ko tie bērni darīs, kā viņi jutīsies, kāds būs viņu psihoemocionālais stāvoklis, ja, iepriekš visu laiku trenējušies, nu būs spiesti mazkustīgi uzturēties mājās, varbūt vienistabas vai divistabu dzīvoklī? Pašam attālināti trenēties šajā vecumā principā ir nereāli. Un trešais risks, būsim atklāti un godīgi – līdz ar to pasliktinās ekonomiskā situācija sporta klubiem. Ja samazinās audzēkņu skaits, samazinās kluba ienākumi, bet par telpām un treneru darbu tāpat ir jāmaksā, jo joprojām ir arī cilvēki, kas nāk uz individuālajiem treniņiem. Līdz ar to tiem, kas grib trenēties, sanāk maksāt vairāk, kas pie ekonomiskās situācijas, kāda mūsu valstī, arī ir problemātiski. Un būsim godīgi – arī treneri ir panikā, jo nav treniņu, nav iespējas nopelnīt sev iztiku, un arī neviens nezina, kas būs tālāk. Pazūd darbs, ko darām. Tas ir ļoti depresīvi.
Šajā gadījumā runājam par privātajiem sporta klubiem, nevis valsts vai pašvaldību uzturētajām sporta skolām?
Jā.
Cik daudz Latvijā ir šādu klubu, par kādu iesaistīto bērnu un jauniešu skaitu varētu būt runa?
Par šo problēmu pašreiz esmu runājis ar lielākajiem klubiem, kas ir Rīgā, – futbola skolu Metta, hokeja klubu Baltijas vilki, florbola klubu Rīgas Lauvas, basketbola klubiem Kolibri un East-ball, ar Minusas volejbola skolu. Tāpat Basketbola klase ir lielākais šāds basketbola klubs. Šajos vien trenējas simtiem bērnu, bet tādu klubu ir daudz un ne tikai Rīgā, līdz ar to lēšam, ka runa ir par daudziem tūkstošiem bērnu un jauniešu. Bet šie paši nosacījumi skar arī tos bērnus, kuri trenējas valsts un pašvaldību sporta skolās. Valsts atbalsts ļauj skolām mazliet vieglāk izdzīvot šo laiku, taču bērni tāpat cieš.
Un mūsu gadījumā būtiska specifika arī tā, ka basketbols ir komandu sports, līdz ar to individuāli trenēties ir grūti. Tiesa, ja basketbolā, vēl kādā citā sporta veidā varbūt var fizisko sagatavotību vai tehniku trenēt individuāli vai ārā, lai arī tas paliek aizvien grūtāk, tad hokejā bez ledus trenēties nevar.
Kāds ir risinājums?
Mēs nelamājam ministrijas, izprotam situācijas nopietnību, respektējam nepieciešamību ierobežot vīrusa izplatību. Ņemot vērā savas zināšanas par treniņu procesu, nākam ar priekšlikumiem, kā vienlaikus izsargāties no saslimšanas un tomēr saglabāt treniņu procesu. Meklējam risinājumu. Kopā ar jau nosaukto klubu vadītājiem izstrādājām Veselības drošības protokolu (VDP) – tādus kā spēles noteikumus treniņu procesa organizēšanai Covid-19 pandēmijas apstākļos, kas ļautu treniņus, ievērojot noteiktas prasības, rīkot iekštelpās, turklāt ar vismaz 10 dalībniekiem, minimizējot riskus.
Tas būtu pieļaujams?
Ja parastā skolā aptuveni 60 kvadrātmetru klasē sēž vidēji 25–30 bērni, tad vai tiešām sporta telpā, kur ir 600 kvadrātmetru ar augstajiem griestiem un ventilāciju, nevarētu trenēties 10?
Vislielākā sāpe klubu vadītājiem ir tieši par šo nesamērību – līdz 10 cilvēkiem var pulcēties ballītēs, dažs labs fitnesa klubs atrod risinājumus, lai vienlaikus trenētos 10 un pat vairāk cilvēku, bet bērni trenēties nevar, lai arī klāt ir treneris, kurš var uzraudzīt ierobežojumu ievērošanu. Domāju, ka risinājumu noteikti var atrast arī bērnu treniņu norisei.
Ko par to saka vecāki?
Ja martā, aprīlī 90% vecāku atbalstīja visus valdības pieņemtos ierobežojumus, mēs arī visi tos ievērojām (un arī tagad ievērojam), tad šobrīd situācija ir mainījusies – kādi 90% vecāku saka: mēs gribam savus bērnus turpināt vest uz treniņiem. Tātad ne tikai klubu vadītāji un treneri grib turpināt darbību, bet arī vecāki ir tajā ieinteresēti, jo saprot, kādas problēmas var sākties bērniem, kas ilgstoši būs bezdarbībā.
Vēl par VDP. Ko tas paredz? Kā varētu organizēt treniņus?
Ir smalki aprakstīti gan higiēnas noteikumi, gan nosacījumi treniņa norises vietai, gan treniņa procesa drošības pasākumi. Tas skar temperatūras mērīšanu, maskas lietošanu, roku mazgāšanu, dezinfekcijas līdzekļu lietošanu, distancēšanos, telpu vēdināšanu un uzkopšanu, cilvēku pārvietošanos iekštelpās, treniņa ilgumu, starplaikus starp grupām, lai nesatiekas, tāpat treniņu telpu platību, inventāra izmantošanas kārtību, rīcību, ja kādam ir elpceļu infekcijas pazīmes utt. Ja līdz šim treniņa ilgums bija pusotru stundu, šajos apstākļos esam gatavi trenēties 40 minūtes, ar pārtraukumiem, lai var papildus izvēdināt telpas. Dušas šajā laikā netiktu izmantotas. Treneriem treniņus rekomendējam vadīt sejas maskās.
Klubiem ir šādu prasību ievērošanai pielāgojamas telpas?
Bērnu un jauniešu klubi pamatā izmanto vispārizglītojošo skolu telpas, zāles. Protams, katrā atsevišķā situācijā jāizstrādā sava kārtība par to, pa kurām durvīm ļauts ieiet, cikos, kur var atrasties, kur nevar. Arī sporta laukumi būtu iedalāmi labi redzamās zonās utt.
Galvenais, kam būtu pievēršama uzmanība, ir: informēšana, distancēšanās, higiēna, drošība.
Man gan grūti iedomāties, kā var spēlēt, teiksim, basketbolu, ievērojot divu metru distanci.
Mēs šo argumentu arī esam daudzkārt dzirdējuši. Bet var pielāgot uzdevumus. Jebkurš sporta veids, arī basketbols, sastāv no tehnikas apgūšanas, kas ir pamatu pamats.
Var driblēt, mest no dažādiem attālumiem bumbu grozā vai cits citam?
Jā. Un sporta zāles platība ir pietiekami liela, lai 10 cilvēkiem ļautu nodarbībā atrasties, tiešām ievērojot divu metru distanci pie dažādiem uzdevumiem. Jā, var nepiedāvāt treniņā kontaktspēli, kā to nepiedāvājām arī pirmajā Covid-19 uzliesmojumā pavasarī.
Tādi treniņi nebūtu audzēkņiem mazāk interesanti?
Ja salīdzina, kā trenējāmies oktobrī ārā un kā varētu trenēties novembrī, decembrī telpās, protams, ka telpās būtu patīkamāk, interesantāk. Protams, tas nebūtu tik interesanti, kā tas ir bijis pirms Covid-19. Bet ieguvums tomēr būtu – bērniem saglabātos iespēja vismaz tā trenēties –, stingri ievērojot visus noteikumus, arī vecāku atbalsts ļautu mums turpināt darboties. Un te jau vairs nav runa par to, cik interesanti, bet gan runa par to, lai bērni varētu uzturēt sportisko formu, interesi sportot.
Skatījos VDP, ka rosināt liegt vecākiem iet ģērbtuvēs. Vai tas maz iespējams, ja runa ir par pirmo klašu skolēniem?
Jā, vecāki nedrīkstētu doties ģērbtuvēs. Treneris ir tas, kurš atbild par to, vai bērns pārģērbjas. Bet ir arī tā, ka uz basketbola, volejbola treniņiem nāk bērni, kas jau ir spējīgi patstāvīgi apģērbties. Hokejā un futbolā, kur iesaista vēl jaunākus – četru, piecu gadu vecumā –, jāmeklē risinājums par to, kurās zonās vecāki varētu palīdzēt bērnam ar pārģērbšanos. Bet par to var, protams, diskutēt. Var ģērbties klasēs, var ģērbties ne visi kopā utt. Ja treniņa grupā ir kaut vai 10 cilvēku, tad risinājumus var atrast, lai droša būtu arī pārģērbšanās.
Un ir jau arī tā, ka VDP rakstītais ir ne tikai diskutējams un uzlabojams tagad, bet arī turpmāk maināms atkarībā no situācijas. Tas jau nav akmenī iecirsts. Mēs esam gatavi kaut vai katru nedēļu izvērtēt, vai šie visi ieteiktie principi nesuši kādus rezultātus.
Par sejas maskas lietošanu. Ir reāli treniņā tādas izmantot?
Protams, par to visvairāk diskutējām. Protams, ka sejas maskā būtu grūti elpot, kad treniņā uzlikts tuvu maksimālai slodzei. Bet ierasties uz treniņu sejas maskā nav apgrūtinoši. Paša treniņa laikā, ieturot distanci, dalībnieki varētu būt bez sejas maskām, taču treneriem gan sejas maska vai vizieris būtu jālieto arī treniņa laikā.
Treneri paši par to nebūtu priecīgi.
Jā. Viņi saka, ka visu laiku jau nepavada stāvot un izrīkojot, – arī treneri ir kustīgi, rāda, kas jādara. Protams, novadīt divus, trīs treniņus telpā, esot sejas maskā, varētu būt liels izaicinājums treneriem. Bet mēs visi saprotam, ka ar zināmām neērtībām nāksies samierināties, galvenais, ka treniņu process kā tāds arī telpās būtu ļauts.
Esat sagatavojuši savus priekšlikumus par to, kādus piesardzības pasākumus esat gatavi ieviest, esat to nosūtījuši ministrijām. Vai ir bijušas jau kādas apspriedes par to?
Mēs zinām, ka Basketbola federācijai bijušas pārrunas ar Severa kungu (IZM Sporta departamenta direktors – red.) par šiem jautājumiem, ņemot vērā, ka ļoti strauji tika aizliegts treniņu process. Visi ļoti labi saprot, ka šie ierobežojumi nav īslaicīgi, tie var tikt pagarināti uz neparedzami ilgu laiku, tādēļ arī mēs, klubu vadītāji, nākam ar saviem risinājumiem, lai varētu kaut vai uz ļoti stingriem nosacījumiem, bet tomēr radīt iespēju bērniem trenēties.
Ja būtu ļauti treniņi, kā tos piedāvājam organizēt, ievērojot ļoti striktas prasības, mēs arī paši uzņemtos atbildību par šo prasību ievērošanu.
Un kas notiks, ja jūsu piedāvājumu noraidīs?
Baidāmies no tā, ka būs pagrīdes treniņi. Pa kluso noīrējot telpas, sportojot aiz slēgtām durvīm, neievērojot nekādu piesardzību. Mēs negribam to. Mēs darbojamies ar atklātām kārtīm, godīgi, atbildīgi.
Risks, ka klubi varētu, tā teikt, noiet pagrīdē?
Ne jau klubi tā darītu, drīzāk paši sportotgribētāji. Protams, viens jautājums, cik jēgpilns tāds treniņš bez trenera, bet, otrkārt, vai nebūs vēl lielāks apdraudējums pēc tam apkārtējiem jau saistībā ar Covid-19?
Vai esat vērtējuši, kā rīkojas kaimiņvalstīs?
Lietuvā vēl joprojām ļauts sportot, neskatoties uz daudz augstākiem saslimstības rādītājiem nekā pie mums. Pagājušajā nedēļā Lietuvā notika jaunatnes basketbola čempionāts.
Prātīgi?
Par sacensībām es personiski šoreiz teiktu, ka ne, – tādas nevajadzētu rīkot, jo ar to saistīti augsti riski inficēt citus. Vairāk patīk tā pieeja, kas ir Igaunijā, tur epidemioloģiskās drošības pasākumi ir lokāli. Proti, ja skolā ir saslimšanas gadījumi, to aizslēdz. Varbūt Rīgā ir konstatēts 100 saslimšanas gadījumu, bet ir ļoti daudzas mazāk apdzīvotas vietas, kur tajā pašā laikā nav neviena saslimušā. Kāpēc visur jāpiemēro vienādi strikti liegumi, kāpēc bērni tur, kur nav saslimušo, nedrīkst trenēties, ievērojot striktus piesardzības pasākumus? Es domāju, ka mums jāmācās no mūsu kaimiņu igauņu ieviestā modeļa, jāadaptē viņu pieeja savā situācijā.
Es arī esmu komunicējis ar Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) speciālistiem, interesējies arī par to, kādi ir bērnu saslimšanas ar Covid-19 rādītāji. Vienu laiku bērni vispār nebija riska zonā, šobrīd rezultāti rāda – lai gan bērni nav starp visvairāk slimojošajiem, tomēr arī viņi ir diezgan augstā saslimšanas riska zonā. Viņi gan mazāk slimo, bet, ja arī slimo, tad bieži vien bez ārējām vai ar vieglām pazīmēm. Arī ja skatāmies mirstību, ar ko mūs visi tik ļoti biedē, tad starp cilvēkiem no 0 līdz 49 gadiem līdz šai dienai pie mums tikai viens cilvēks nomiris no Covid-19. Ņemot vēro šo visu manis minēto, aicinām izvērtēt, vai tiešām saslimšanas treniņos riski ir tik lieli, ka bērnu sporta nodarbības jāaizliedz vispār? Varbūt, ievērojot striktu piesardzību, treniņi tomēr varētu notikt?
Bet es ļoti gribētu uzsvērt: mēs nenākam ar kādiem pārmetumiem IZM, VM vai SPKC. Konfliktu mums noteikti nevajag, jo tas neko nerisinātu. Mēs nākam ar gatavību dialogam, mēs nākam ar piedāvājumu, ar ļoti pārdomātu risinājumu.