Baltijas valstu prezidentu vizīte ASV un tikšanās ar galvenā stratēģiskā partnera prezidentu Donaldu Trampu deva iespēju, kāda tik drīz neatkārtosies. Vai tā tika pienācīgi izmantota? Mūsu sarunu partneru paustais tika pamanīts (te runa ne jau par plaši tiražēto Trampa frāzi preses konferencē). Vai ir kas tāds, kas paliks vēsturē no mūsu puses paustā? Tas, kā Latvija uz Baltijas fona bija pārstāvēta, mums nav glaimojoši. Un ne jau mūsu valsts augstākās amatpersonas vājā prasme sazināties angliski te galvenais faktors – būtiskāk, ka nebija saturīgu vēstījumu. Cik spējīgi runāt par savām interesēm esam starptautiski visos līmeņos? Šajā aspektā izšķiroša loma tam, cik kvalitatīvi strādā tie, kuri gatavo valsts pārstāvju ārpolitiskās aktivitātes – kā tiek formēta starptautisko vizīšu darba kārtība, vai izvirza mērķi vien pastāvēt blakus sarunu partnerim, vai varbūt tomēr apliecināt sevi, savu valsti kā daudzmaz līdzvērtīgu partneri ar savu izpratni par norisēm pasaulē un arī savām interesēm? Drošība pašreizējos apstākļos ir ārpolitikas virsmērķis, nešaubīgi. Taču aiz tā nedrīkst pazaudēt iespēju aktualizēt citas mums būtiskas tēmas, pilnvērtīgi pārstāvēt Latvijas intereses.
Atbild Artis Pabriks (Vienotība), bijušais ārlietu ministrs
Patīk tas mums vai ne, taču atbildība par to, cik valstij stratēģiski veiksmīgi noris oficiāla amatpersonas vizīte, 95% balstās uz to cilvēku, kurš vada delegāciju, – Valsts vai Ministru prezidentu, ministru vai vēstnieku –, un tikai atlikušos 5%, lai arī tikpat būtiski, nosaka vizītes sagatavošanas un organizācijas process. No savas pieredzes zinu – pat ja manā delegācijā ir desmit cilvēku komanda, es uzklausu viņu padomus, saskaņoju grafikus un tikšanās, taču oficiālajos vizītes pasākumos tie deviņi sēž malā un nevar iejaukties pa vidu – visa atbildība par iecerēto mērķu sasniegšanu tajā brīdī gulstas uz maniem pleciem.
Es šobrīd nekritizēju nevienu konkrētu cilvēku, tomēr Latvijas problēma ir tā, ka esam maza valsts ar ne pārāk ilgu pieredzi starptautiskajā apritē, kurā tendences strauji mainās. Tāpēc mums tomēr jāspēj atrast balansu, lai pirmajās 20 augstākajās amatu vietās būtu cilvēki, kuri spēj vienlīdz augstā kvalitātē darboties gan pašu mājās, gan starptautiskajos procesos.
ļuļa
Kitija
Ansis