Labajiem – ar ieteikumiem, sliktajiem – ar pātagu

Ir skandāls saistībā ar būvnieku karteļa lietu. Daudzi politiķi izteikušies, ka viņi jau it kā zinājuši par to visu. Jūs arī zinājāt?

Par būvniecības karteļiem – nē. Bet šajā sakarībā man gribētos atzīmēt pozitīvo vēsmu – pamazām attīstās uzraugošo, kontrolējošo institūciju sadarbība. Mēs arī paši to esam izjutuši, sadarboties ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB) saistībā ar Rīgas domi, tāpat šobrīd mums ir ļoti laba sadarbība ar Iekšējās drošības dienestu valsts robežu jautājumā. Tas ir tas, kas ir ļoti vajadzīgs, lai dažādus pārkāpumus varētu atklāt. Ja mēs runājam konkrēti par iepirkumu jomu, mums ir daudzas institūcijas, kas ir atbildīgas par konkrētu iepirkumu uzraudzību, – Iepirkumu uzraudzības birojs, kas kontrolē procesu līdz līguma noslēgšanai, tostarp pārbauda nolikuma atbilstību normatīvajiem aktiem un arī vērtēšanas procesu, mums ir Konkurences padome, kura var iesaistīties tajos gadījumos, pat ja neviens nesūdzas, ka ir notikušas vienošanās. Ir Centrālā finanšu un līgumu aģentūra, kuras atbildībā ir Eiropas Savienības fondu jautājumi. Un galu galā mums ir arī sertificētie būvuzraugi.

Manuprāt, lai būtu veiksmīgs iznākums, ir ļoti nepieciešams apvienot gan tās kompetences, gan rīkus, gan visu pārējo, kas ir katrai šai institūcijai. Piemēram, ja mēs runājam par Valsts kontroli, revīzijās mēs arī redzam kādas pazīmes vai riskus, bet jāņem vērā, ka audita iestāde strādā tikai ar to informāciju, ko mēs varam iegūt no dokumentācijas, no intervijas, – mēs nedrīkstam pratināt, nedrīkstam izņemt dokumentus. Protams, arī līdz šim tādos gadījumos, kad redzam risku pazīmes, mēs vienmēr esam informējuši attiecīgās institūcijas. Piemēram, Iepirkumu uzraudzības biroju, ja redzam, ka vispār nav rīkoti iepirkumi, teiksim, tos sadalot daļās. Vai kā tagad, kad mums notiek audits par robežu, – ir tā kompetence, kas ir mūsu auditoriem, kuri spēj veikt aprēķinus, bet, protams, mums nav būvinženieru, mums nav būvspeciālistu, mēs nevaram iegūt operatīvo informāciju, līdz ar to ir ļoti būtiski, ka notiek šī informācijas apmaiņa un ir ieinteresētība to darīt. Šobrīd no tām institūcijām, ar ko mēs sadarbojamies (kā jau minēju – KNAB, Iekšējais drošības dienests, Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde), es varu teikt, ka, manuprāt, ir parādījusies tā pozitīvā gatavība sadarboties. Es varu godīgi teikt – sākot pildīt valsts kontroliera pienākumus, mēs savulaik ar Valsts policiju ļoti gribējām panākt to, ka gadījumos, ja revīziju laikā mēs redzam, ka ir pazīmes vai riski, ko vajadzētu sīkāk papētīt nevis ar mūsu metodēm, intervējot un maigi aicinot pastāstīt, bet, iespējams, izņemot dokumentus vai veicot kaut kādas citas darbības. Diemžēl atsaucības uz to nebija nekādas.

Un joprojām nav?

Ja es tagad salīdzinu visas šīs institūcijas, ko es jau pieminēju, tad ar policiju sadarbība šobrīd sokas laikam vissliktāk, bet mēs neesam zaudējuši cerības, ja tā varētu teikt. Nesen atkal uzsākām tikties ar policijas pārstāvjiem, nu jau reģionālo nodaļu vadību, vēlreiz piedāvājot savu palīdzību, jo arī mēs esam gatavi kādu lietu ietvaros iesaistīties no savām spējām un kompetencēm, kas mums ir.