Lēti būvēts biežāk jālabo. Un otrādi

Jūs sevī iemiesojat šodien tik daudz akcentēto salikumu – esat pasniedzējs augstskolā ar plašu praktisko pieredzi. Vai šis apvienojums ir tiešām tik svarīgs, kā pēdējos gados tiek uzsvērts?

Pasniedzējam jābūt ar ļoti plašām zināšanām. Teorētiskās zināšanas ir sava veida aisberga redzamā daļa, un tad ir neredzamā daļa – praktiskie piemēri, ar ko pamatojam teorētiskās zināšanas. Lasot studentiem lekcijas par tiltu konstrukcijām, es varu izstāstīt arī visas praktiskās nianses. Piemēram, pēdējā laikā aizvien vairāk parādās jautājumi par tiltu konstrukciju ilglaicības problēmām. Tas nozīmē, ka mums jāprojektē konstrukcijas, kuru kalpošanas laiks būtu ap 100 gadiem.

Tas ir iespējams?

Ir iespējams. Taču jautājums ir, kādēļ mums to vajag? Tādēļ, lai šo 100 gadu kalpošanas laikā būtu pēc iespējas mazāki uzturēšanas izdevumi – remonti, lielāki vai mazāki atjaunošanas darbi u. c. 

Šobrīd tomēr milzu naudu izšķiežam esošo tiltu konstrukciju remontos. 

Protams, ja ir noteikts konstrukciju apjoms, piemēram, Rīgā, tad attiecīgi ir jābūt paredzētiem līdzekļiem šo konstrukciju uzturēšanai. Tomēr – jo mazāk līdzekļu būs jātērē esošo konstrukciju uzturēšanai, jo vairāk līdzekļu varēsim atvēlēt jaunu būvniecībai.

Bet taču arī ilgtspējīgas būves ikdienas uzturēšanai jāparedz finansējums. Nevaram uzbūvēt tiltu un nākamos 100 gadus par to aizmirst.

Nē, nedrīkstam! Un to es arī mācu studentiem, ka tilts nav kapu piemineklis, bez apkopes tas nestāvēs 100 gadu. Tilts ir kā automašīna Mercedes, kam jāmaina riepas, jālej bākā degviela, un tad mēs varam ilgi braukt, jo tas motors kalpo ļoti labi un ilgi. Tilta uzturēšana ir būtiska – ik pa septiņiem gadiem segums jāmaina, ik pa 25 gadiem deformācijas šuves jāmaina. Katrs tilts būtu divas reizes gadā jāmazgā – pavasarī un rudenī –, ko šobrīd nedarām finansiālo apsvērumu dēļ. Jo atcerēsimies, ka ziemā tilti tiek kaisīti ar sāli, kas pavasarī jānomazgā, lai vasarā sāls neiedarbotos uz tilta konstrukcijām. Vasarā savukārt uz tilta tiek sanesti putekļi un smiltis, kas arī ir jānotīra. 

Taču šim visam ir arī otra puse – ir konstrukciju bojāšanās procesi. Piemēram, betonā sākas karbonizācijas procesi, protams, lielākā problēma ir stiegrojuma korozija. Tas nenotiek pats no sevis. Karbonizācijas procesu ietekmē ūdens un gaisa iekļūšana konstrukcijās, kā dēļ arī attīstās stiegrojuma korozija un atdalās betona gabali, ko nereti varam redzēt. Taču šo var novērst, radot tādu betonu, kurā šie procesi notiek daudz lēnāk. Un tā jau ir zinātne, kas palīdz radīt jaunus materiālus, kas arī nodrošina tilta ilgāku mūžu. Šodien Eiropā jau ir attīstījusies (un arī Latvijā sākam to ieviest) ilglaicīga betona ražošana, kas pagarinās arī tilta kalpošanas ilgumu.

Un šeit ir būtiska nianse, kas acīmredzot ir jāsaprot gan sabiedrībai kopumā, gan lēmumu pieņēmējiem: vai gribam būvniecības procesā iztērēt mazāk, bet pēc tam ekspluatācijas laikā tērēt vairāk, vai arī otrādi un, iespējams, ilgākā periodā ietaupīt?

Precīzi! Ja jau sākotnēji būvniecības procesā ieguldīsim vairāk līdzekļu, bet rezultātā radīsim kvalitatīvāku būvi, tās ekspluatācijas laikā viennozīmīgi būs jāiztērē mazāk līdzekļu ikdienas uzturēšanas darbiem. 

Ja gribam kaut ko ļoti lētu, tad tas grafiks ies uz otru pusi – jārēķinās, ka būs daudz vairāk līdzekļu jātērē remontiem. Un tas ir praksē pierādījies.

Taču, tā kā mums naudas ir tik, cik nu ir, līdz ar to bieži vien pasūtītāji cenšas iegūt kaut ko ļoti lētu sākumā. Tas nozīmē, ka netiek izpētītas visas lietas līdz galam.

Kā vērtējat tiltu stāvokli Latvijā kopumā? Cik tie ir droši? 

Ik gadu inženieri vizuāli novērtē tiltu vai pārvadu stāvokli un secina, vai tur nav redzami tādi bojājumi, kas ietekmēs konstrukciju viena gada laikā. Ik pa pieciem gadiem notiek padziļinātās izpētes, kur vērtē materiālus, pārrēķina tilta nestspēju. Līdz ar to, ja ir izveidota un darbojas šāda labi funkcionējoša sistēma, cilvēkiem vajadzētu justies diezgan drošiem.