Ir valsts simtgades atzīmēšanas gads ar daudziem dažādiem pasākumiem. Kā tos vērtējat?
Raimonds Pauls. Par svētkiem kā tādiem varam runāt, bet tagad jau viss lielais akcents uz naudu. Arī saistībā ar Dziesmu un deju svētkiem, kur aiziet tās milzīgās summas, kas agrāk nekad tā nebija. Tagad dziesmusvētki pārvērsti par komercproduktu – to tik domā, kā izreklamēt sevi kā dziedātāju tautu. Pareizi jau viens bija teicis: pietiek dziedāt, jāsāk strādāt. Dabīgi, neviens jau nenostāsies (tā būtu pēdējā muļķība) pret dziesmusvētkiem kā tādiem, bet tur jau vēl viens sarežģīts moments – mēs taču ar tiem svētkiem vienmēr esam pret kaut ko protestējuši. Pret vāciešiem, pret krieviem... Dziesmām bija attiecīgi zemteksti. Pret ko tagad varam protestēt? Īpaši, kad viena trešdaļa tautiņas jau pazudusi no tās dziedošās zemes.
Ja ir šie valsts svētki, gribas, lai būtu kas paliekošs. Kā vienā no kaimiņvalstīm bija izdomājuši, ka valsts dāvina mūziķiem instrumentus. Tā vismaz praktiska lieta. Mums tik redz, ka it visam piekarināts tas simtgades logo. Bet, kas par daudz, tas par skādi.
Daudzi pasākumi šķiet arī pārāk elitāri – šauram izredzēto lokam.
Pauls. Labi, ka vasarā vismaz ir dziesmusvētki kā tāds liels pasākums tautai. Es pats tādu rīkošanā esmu bijis iesaistīts, bet cik tur tagad visādas orgkomitejas! Atceros, agrāk bija tā sauktais Tautas mākslas nams, kas arī atbildēja par dziesmusvētkiem. Tur bija cilvēki, kas strādāja ar pašdarbības kolektīviem, bija sadalīts kategorijās – kori, pūtēji, dejotāji utt. Visu sakoordinēja. Kultūras ministrija tikai no malas kaut ko piekoriģēja, uzraudzīja. Un nekādu problēmu nebija. Tagad padome padomes galā.
Jūs neiesaista?
Pauls. Kāpēc lai es tur ietu savus nervus bojāt? Ja tur ir tā sauktās padomes, tad taču katrs velk uz savu pusi. Sanāk tieši tas pats, kā kad gribēja pārbūvēt Kongresu namu – cik sēdēs mēs sēdējām... Ar ko tas beidzās? Divus no tās komisijas kur citur iesēdināja.
Kuri tie bija?
Andris Ārgalis. Štrams bija viens no tiem.
Pauls. Mums taču koncertzāles nav. Mēs ar to izceļamies visā pasaulē. Mums ir labi muzikālie kolektīvi, labi izpildītāji, bet koncertzāles nav.
Ārgalis. Kultūras objektu celtniecības finansējums pēdējā laikā ir ļoti interesants. 2009. gadā Dziesmusvētku estrādei bija izstrādāts šis pats projekts, ko šobrīd īsteno. Tā tāme bija 32 miljoni latu.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 26. februāra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!
Anna
Jānis Jokums
ko vēl vajag