Pirms pieļauj bērna adopciju uz ārzemēm, jāizvērtē visi riski

Šobrīd aktualizējusies tēma par bērnu adopciju uz ārvalstīm. Esat aktīvi iesaistījusies tās apspriešanā.

Es ar šo jautājumu nodarbojos apmēram četrus gadus. Vairākas biedrības kopā ir nodibinājušas Alternatīvās bērnu aprūpes aliansi, mēs kopīgi šo jautājumu ceļam gaismā un diskutējam par to. Šobrīd izdevies to pacelt arī politiskajā līmenī.

Labklājības ministre saka, ka adopcija uz ārzemēm daudziem bērniem ir vienīgā izeja, savukārt viņas oponenti pauž, ka labāk izeja jāmeklē tepat uz vietas. Kuram taisnība?

Jebkurā jautājumā tā patiesība ir kaut kur pa vidu. Tas, uz ko mēs un mani kolēģi, kas ar šo tēmu jau ilgāk nodarbojas, esam aicinājuši – nepieciešama diskusija un svarīgi ņemt vērā arī riskus. Nevaram mēs akli teikt, ka tas ir labākais risinājums, neskatoties uz to, kāpēc bērns vispār ir nonācis līdz tam, ka jāpieņem šāds lēmums par adopciju uz ārvalstīm, un arī nevērtējot to, kas notiek otrā galā.

Saprotu, ka mēs nemaz nevaram pietiekami izvērtēt to, kas notiek jaunajā ģimenē, ja tā mīt aiz okeāna. Tur mūsu iestādēm nav nekādas noteikšanas.

Tādēļ jāizdara viss, lai mēs varētu būt droši, ka tas lēmums, ko esam pieņēmuši šeit, ir tas pareizākais. Tas, no kā es gribētu distancēties, ir vispārināšana. Jo tāpat kā Latvijā ir veiksmīgi, mazāk veiksmīgi un neveiksmīgi adopcijas, aizbildniecības un audžuģimeņu gadījumi, tieši tāpat ir arī, ja tas notiek uz ārvalstīm. Es arī negribētu palikt zem sitiena visus tos labos stāstus dēļ tā, ka kaut kur esam kļūdījušies.

Kādi ir riski?

Viens no galvenajiem riskiem, par ko publiskajā telpā pēdējā laikā daudz runāts, ir pāradopcijas iespēja. Proti, citā valstī dzīvojoša persona, kas adoptējusi bērnu no Latvijas (es runāšu par Latvijas bērniem), var no šī bērna atteikties. Tas var būt gan līdz tam brīdim, kad adopcija apstiprināta, gan arī pēc tam.

Pēc gada, pēc diviem?

Pēc gada, pēc diviem, pēc pieciem...

Tad loģiski būtu, ja vestu atpakaļ uz Latviju. Bet vai tā notiek?

Jautājums vietā. Teorētiski saskaņā ar Pilsonības likumu šiem bērniem saglabājas Latvijas pilsonība. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē ir pateikuši, ka arī tad, ja vecāki ir atteikušies no Latvijas pilsonības, bērnam līdz 18 gadiem ir tiesības šo pilsonību atjaunot. Kāds ir mehānisms, tas likumā nav nostiprināts. Un vēl arvien paliek jautājums – pat ja viņiem saglabājas Latvijas pilsonība, kā mēs šo bērnu likteņus varam ietekmēt?

Varam arī nezināt, ka jaunie vecāki no viņiem atteikušies.

Jā. Un tāpēc dīvaini, ka šobrīd tiek vilkta vienlīdzības zīme starp adopciju Latvijā un adopciju uz ārzemēm. Tas ir nepareizi, jo tas nav viens un tas pats process. Tas, kas mums Civillikumā ir rakstīts par adopciju, ir pavisam kas cits, nekā Amerikā saprot adopciju. Tas, kā mēs šobrīd varam ietekmēt bērnu likteni Latvijā, ir caur vecākiem. Tātad, ja ar vecākiem kaut kas notiek, bāriņtiesa var pārtraukt vai atņemt aizgādības tiesības. Ja bērns ir adoptēts uz ārvalstīm, tur mūsu institūcijām nav teikšanas.

Tāpat ir ļoti daudzi jautājumi, ko esam saņēmuši no saviem kolēģiem diasporā. Piemēram, par veselības aprūpi. Amerikā dzimušiem bērniem ir vieni noteikumi veselības aprūpes saņemšanai, savukārt šādiem adoptētiem bērniem – citi noteikumi. Kurš te ir vērtējis, vai tā veselības aprūpe ir tikpat pieejama? Tad ir jāsaprot, ka ir jābūt ļoti nodrošinātiem vecākiem, lai šo līdzvērtīgo veselības aprūpi varētu atļauties arī adoptētam bērnam. Es nesaku, ka tā ir, es nesaku, ka tā nav, bet tas, kam pievēršam uzmanību, ka ir jāvērtē šādi riski, jāsaprot, kāda ir tā sistēma, tie apstākļi, ar ko jārēķinās, sūtot bērnu uz ārzemēm.

Kad redzam, ka Latvijā adoptētājiem tiek piedāvāti uzreiz pieci bērni, sakot, ka viņu šķiršanas lēmuma nebūs, savukārt piedāvājot šos pašus bērnus ārvalstu adoptētājiem, ir šķiršanas lēmums, kaut kas galīgi nešķiet pareizi.

Proti, runa ir par brāļiem un māsām, kas nākuši no vienas ģimenes?

Jā. Ir vēl arī citi jautājumi, kam uzmanību pievērsa diasporas kolēģi, tostarp par nodokļu atlaidēm tiem vecākiem, kas adoptē.