2019. gada rudenī Tele2 un Bite Latvija vadošās amatpersonas medijiem pauda, ka vairākos valsts un pašvaldību institūciju izsludinātajos iepirkumu nolikumos iekļautas mobilo sakaru tirgu kropļojošas normas, no kurām noprotams, kurš operators tiks pasludināts par uzvarētāju. Toreiz abi uzņēmumi aicināja valsts amatpersonas pievērst uzmanību publiskajos iepirkumos iestrādātajām nepamatotajām prasībām, kuras, viņuprāt, neraksturo patieso pakalpojuma kvalitāti. Vai, jūsuprāt, šī problēma tiešām ir tik nopietna?
Es atturēšos minēt [komunikāciju] operatoru nosaukumus, jo vēlos būt absolūti ārpus šīm diskusijām kā tādām.
Turklāt manā skatījumā visi pakalpojumu sniedzēji tehniskajā ziņā ir līdzīgi. Taču pirmā tēze – ko mēs īsti pērkam jeb ko mēs gribam nopirkt? Mēs taču nepērkam infrastruktūru, nepērkam torņus un nepērkam bāzes stacijas. Mēs pērkam pakalpojumu, un līdz ar to jārunā ir par pakalpojumu.
Otra tēze – es atļaušos tādu interesantu salīdzinājumu, ko stāstu arī saviem studentiem, – es aizeju uz veikalu un gribu nopirkt doktordesu, bet pārdevējs saka: "Atvaino, šodien man doktordesas nav." Vai tas raksturo doktordesas kvalitāti? Protams, nē. Līdz ar to ir jautājums – vai [sakaru tīkla] pārklājums ir pakalpojuma kvalitātes parametrs? Pārklājums nav pakalpojumu kvalitātes raksturojums, jo atslēgas vārdi ir pakalpojuma kvalitāte. Ja pārklājuma nav, nav arī pakalpojuma. Kā mēs varam runāt par kvalitāti, ja vispār nav pakalpojuma. Pārklājums, protams, ir ļoti svarīgs parametrs, bet tas neraksturo pakalpojuma kvalitāti.
Un vēl – ja man ir rūpnīca, kas ražo zābakus, droši vien es saprotu visu ko par zābakiem un ekonomiku...
Tā tam vajadzētu būt...
Tā tiešām vajadzētu būt, bet es brīnos, kāpēc ļoti bieži cilvēki, kas atceras fiziku labākajā gadījumā no vidusskolas laikiem, mēģina taisīt kaut kādus iepirkuma kritērijus. Vai viņiem nebūtu vienkāršāk noalgot profesionāli?
Un vēl nianse – konkursa rīkotājam nolikumā patiesībā ir jāspēj skaidri definēt, kas viņam ir nepieciešams. Proti, ja jūs vēlaties mobilo internetu – ļoti labi. Bet jautājums – kāda ir jūsu biznesa specifika? Jūs sēžat uz vietas vai braukājat pa visu Latviju, vai varbūt braucat uz konkrētām vietām? Piemēram, ir loģistikas uzņēmumi, kuru piegādes transports brauc pa visu Latviju, līdz ar to viņiem ir nepieciešams, lai pārklājums būtu tur, kur viņi strādā. Un attiecīgi, ņemot vērā šos kritērijus, arī jāskatās, kāda ir pārklājuma ģeogrāfija, jau nosacījumos konkrēti iekļaujot, kurās vietās ir jābūt pieejamiem mobilajiem sakariem. Varbūt man nevajag, lai pārklājums būtu, piemēram, 20 kilometru attālumā no Kārsavas, bet citam tieši tas būs izšķiroši būtisks nosacījums. Te arī ir visa jautājuma sakne – ko mēs gribam un kas tieši mums ir vajadzīgs.
Konkursa nosacījumi tātad jāveido, nevis formāli skatoties pēc likuma burta, saliekot teju virkni nevajadzīgu tehnisko specifikāciju, bet gan pēc reālajām vajadzībām. Lai rezultātā saņemtu tiešām vajadzīgo pakalpojumu un izvairītos no nevajadzīgām tiesvedībām...
Jā. Redziet, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) katru gadu publicē kvalitātes pārskatu, kas ir ļoti nopietns dokuments ar precīziem un neitrāliem tehniskajiem mērījumiem un secinājumiem. Ja jūs neticat SPRK pārskata datiem, labi, bet tad, izsludinot konkursu, konkrēti norādiet: "Mīļie operatori, mums vajag, lai pārklājums vai piekļuve internetam ar konkrētu ātrumu būtu pieejama tur, tur, tur un tur." Un pats konkursa rīkotājs arī var sēsties mašīnā un izbraukāt konkrētas teritorijas, lai pārliecinātos par nepieciešamā pakalpojuma atbilstību savām vajadzībām. Taču ir viena nianse – mērīt vajag vienādi visiem! Respektīvi, pašam nopirkt visu operatoru SIM kartes, iegādāties identiskus tālruņus vai citas mobilo datu ierīces un attiecīgi ar vienādām gala iekārtām pašam novērtēt pakalpojuma kvalitāti. Tas ir tādā gadījumā, ja negribat izmantot SPRK novērtējumu.
Bet te jau atkal atgriežamies pie pamata jautājuma – kādu konkrēti pakalpojumu man vajag? Vai tie ir balss sakari, īsziņu sūtīšana un saņemšana, mobilo datu izmantošanas kvalitāte? Un, ja runājam jau par niansēm, piemēram, ja balss sakaros savienojums jums ir jāgaida vai nu četras, vai sešas sekundes – nu ko tas reāli maina? Reiz kādā iepirkumā redzēju SMS saziņas ātruma salīdzinājumu – tā bija divas sekundes. Vai tiešām mūsdienās teju izšķirošais parametrs pakalpojuma sniedzēja izvēlē var būt SMS saņemšanas ātrums, kas atšķiras dažās sekundēs? Ir ļoti rets gadījums, ja konkrētā vietā SMS netiek saņemta vispār, līdz ar to kritērijs par ātrumu vispār nav saprotams.
Turpinot par sakaru tīkla pārklājumu – visiem trim operatoriem tas ir vairāk nekā 90% no Latvijas teritorijas. Šis pārklājums noteikti sakrīt Rīgā un citos lielajos ekonomiskajos centros, taču nesakrīt lauku reģionos. Esmu bijis [mazāk apdzīvotās teritorijās] netālu no Alūksnes, Gulbenes, arī Rēzeknes – operatoru pārklājums nesakrīt: vienam bāzes stacija ir šeit, bet citam – trīs kilometrus tālāk, rezultātā vienam pārklājums konkrētajā vietā ir stabils, citam vājāks. Starp citu, vēl būtisks parametrs – cik jaudīgs raidītājs ir uzstādīts konkrētajā tornī. Arī tas ietekmē pakalpojuma pieejamību. Turklāt visu operatoru pārklājuma kartes apzīmē šo pārklājumu ārpus telpām, nevis iekštelpās. Tas arī daudz ko ietekmē.
Bet kuri tad būtu tie parametri, kas publisko iepirkumu tehniskajās specifikācijās būtu jāiekļauj, lai pasūtītājs saņemtu izdevīgāko un atbilstošāko mobilo sakaru pakalpojumu? Un vienlaikus – no kuru prasību iekļaušanas pasūtītājam vajadzētu atturēties?
Ja nerunājam par "eksotiskām" prasībām attiecībā uz konkrētām ģeogrāfiskajām vietām, es vispār nerunātu ne par pārklājumu, ne pakalpojuma kvalitāti. Es runātu tikai par tarifiem. Viss. Pakalpojuma kvalitāte visiem trim ir stipri līdzīga.
Attiecībā uz internetu – ja jūs interesē konkrētas vietas, tad, protams, situācija ir pavisam cita un attiecīgā prasība noteikumos ir loģiska un pamatota. Vēl viens loģisks jautājums, ko jau minēju sākumā, – kam tieši jums ir nepieciešams pieslēgums? Ja gribat nodrošināt iespēju savam darbiniekam meklēt un izmantot braukšanas maršrutu uz konkrētu objektu, vai šajā gadījumā jums ir nepieciešams milzīgs interneta darbības ātrums? Ir dīvaini, ja konkursa nolikumā viena no prasībām ir, piemēram, 5G nodrošinājums... Un ko jūs darīsiet ar 5G, meklējot braukšanas maršrutu? Es nerunāju par specifiskām industrijas prasībām, es runāju par ikdienas darba vajadzībām.
Bet kur ir problēmas sakne nekvalitatīviem sabiedrisko iepirkumu nolikumiem un prasībām? Tādas pašas problēmas ir arī citās nozarēs. Tā ir nekompetence vai varbūt tomēr apzināti gatavoti nosacījumi? Kā šo situāciju mainīt?
Es teiktu – piecdesmit pret piecdesmit. Negribu tagad pretendēt ne uz kādu revolucionāru, vienīgo pareizo viedokli, taču ir pavisam vienkāršs risinājums. Runājot par iepirkumiem mobilo komunikāciju pakalpojumu jomā – ja tas ir iepirkums par parastu (ne tehnoloģiski sarežģītu un specifisku) ikdienas biznesa procesu nodrošināšanu, iepirkumam ir jābūt tehnoloģiski neitrālam. Ja mums ir prasības par konkrētām vietām – jā, tad tehnoloģiski neitrālu iepirkumu nepieciešams papildināt ar attiecīgām vajadzībām. Manuprāt, galvenā tēze, kas jāņem vērā, – mēs pērkam pakalpojumu, nevis operatora infrastruktūru. Man ir vienalga, kā operators man nepieciešamo pakalpojumu nodrošina, es neko negribu zināt. Man vajag konkrētu pakalpojumu par izdevīgāko cenu, ko es varu izmantot ar savām gala iekārtām atbilstoši savām nepieciešamībām. Un pakalpojuma kvalitāti nemēra un arī nevar mērīt ne ar sakaru torņu skaitu, ne klientu apkalpošanas centru skaitu – pajautājiet paši sev, cik reižu pēdējo piecu gadu laikā esat klātienē apmeklējis šādu centru. Ja jau jūs pērkat, piemēram, mobilā interneta pakalpojumu, pieņemu, ka jūs protat rīkoties ar internetu. Šodien rēķinus sūta elektroniski, visus servisa pakalpojumus iespējams saņemt attālināti, pat pasūtīt nepieciešamās gala ierīces, kuras jums piegādās kurjers tieši birojā.
Tāpēc vēlreiz – pakalpojuma kvalitāti mēra ar to, vai pakalpojumu iespējams izmantot tieši tur un tieši tad, kad man tas ir vajadzīgs, un ar iespējami zemākām izmaksām. Tas arī ir tik vienkārši.