RSU ir samērā daudz ārvalstu, tostarp Vācijas, studentu. Kas ir galvenais faktors, kāpēc ārvalstu jaunieši izvēlas par labu studijām šeit?
Pamatā iemesls ir problēmas viņu mītnes zemēs, kur augstākā izglītība nav spējusi pielāgoties globālajām tendencēm, – ārstu trūkums, pieprasījums pēc šīs profesijas nesakrīt ar valsts spēju piedāvāt pietiekami daudz budžeta vietu studijām. Taču ir arī citi piemēri, kā Skandināvija, kas īpaši motivē savus jauniešus studēt ārvalstīs. Un mums tā ir iespēja. Nenoliedzami RSU ir līderis Baltijas valstīs un Ziemeļeiropā ar ļoti augsta līmeņa studiju programmām, kas ir tuvinātas citu Eiropas valstu augstskolu programmām. Investējam simulāciju tehnoloģiju izveidē – tās ir mulāžas, dažādu procesu, komandu darba, negadījumu simulācijas. Pirms jaunais ārsts nonāk slimnīcā pie pacienta, viņu apmāca ar šīm mulāžām, simulācijām. Starp citu, studēt gribētāju no ārvalstīm ir teju trīsreiz vairāk, nekā šobrīd spējam uzņemt.
Līdz ar to varat izvēlēties labākos, turklāt viņi taču studē par maksu.
Paņemam tikai labākos. Un mācību maksas ir milzīgas, piemēram, par studijām zobārstniecības programmā tie ir 14–15 tūkstoši eiro par mācību gadu. Līdz ar to 58% no nepieciešamā finansējuma nopelnam paši, varam brīvi elpot un neesam vairs tik ļoti atkarīgi no valsts finansējuma. Lielai augstskolai ir tikai divi lieli attīstības ceļi – izglītība un pētniecība. Agrāk tas bija nodalīts, tagad pētniecība ir integrēta studiju procesā.
Tas laikam ir pareizais ceļš.
Citādi nevar būt, jo studējošajam jāprot analizēt, pētīt. Lielus finanšu līdzekļus investēsim studentu, rezidentu, doktorantu pētniecības attīstībā. Daļa no viņiem pievērsīsies akadēmiskās izglītības jomai – tādējādi veidojam pēctecības politiku arī izglītībā, augstskolas mācībspēku nodrošināšanā. Šogad izveidojām 15 jaunu štata vietu docētājiem, kuri apmāca studentus, vienlaikus arī piedaloties pētniecības projektos.
Pēdējo piecu gadu laikā promocijas darbu doktora grāda iegūšanai RSU ir aizstāvējuši 210 zinātnieku. Šie cilvēki iet strādāt tautsaimniecībā, veiksmīgi vada dažādus procesus, uzņēmumus. Tajā pašā laikā šobrīd naudas apjoma ziņā, ko valsts investē inovācijās un pētniecībā, neesam atgriezušies pat pirmskrīzes līmenī. Lai tiešām varētu vismaz runāt par mērķi iekļūt starp 500 labākajām pasaules augstskolām, mums jāpanāk 300% pieaugums pret esošo finansējumu zinātnei. Tas nav daudz, salīdzinot ar kopējo budžeta apjomu 9 miljardiem eiro. Un būtībā jāizdara tikai tas, ko politiķi ir solījuši.
Izklausās, ka tomēr esat pieņēmuši kā neatgriezenisku patiesību, ka ar visu jātiek galā pašiem, un tā īpaši neprotestējat pret pabērna lomu, nekliedzat.
Ir tāds teiciens, ka slīcēja glābšana ir paša slīcēja rokās. Manuprāt, neviena nopietna augstskola ar kliegšanu Latvijā neko nav panākusi. Viena lieta ir pētniecības attīstība, taču patlaban daudz investējam arī visās universitāšu slimnīcās, veidojam studentu kampusus, proti, studiju un pētniecības klīniskos centrus. Veicam remontus, nodrošinot ar modernām mācību telpām, dažādām simulāciju iekārtām u. c. Tam visam esam gatavi izmantot pašu nopelnīto naudu.
Tā ir mūsu politika – ļoti plaša studiju programmu iespēja un sakārtota infrastruktūra. Protams, nekad nevarēs teikt, ka esam izdarījuši visu, bet pēc diviem trim gadiem, kad visi šie kampusi slimnīcās būs izveidoti, nodrošināsim ārstniecības iestādes ar teju jau pilnvērtīgiem ārstiem – 6. kursa studentiem prakses vietās. Šobrīd prakses ilgums ir piecas nedēļas gadā, vēlamies to palielināt līdz 20 nedēļām. Tas būs gan mūsu pašu, gan ārvalstu studentiem. Diemžēl Latvijas likumdošana neparedz tik ciešu sadarbību starp universitāti un slimnīcu, kā tas ir citās valstīs, kur universitāte ieiet slimnīcas pārvaldībā, taču neviena universitātes slimnīca nevar pastāvēt bez izglītības un pētniecības. Patlaban universitāšu slimnīcas saka – mēs pildām līgumu ar VM, ārstējam. Bet pētniecība un izglītība šajā procesā nav iekļauta. Tajā pašā laikā pasaulē ir dažādas vēsmas par jaunām pārvaldības formām, ko iesaka arī starptautiskās organizācijas, un ceru, tās ieviesīs arī Latvijā. Tieši pētniecība ir tas faktors, kas ļauj iegūt daudz labāku rezultātu diagnosticēšanas un ārstniecības procesā, – tas viss ikvienam no mums ir svarīgi. Tikai sadarbība starp visām iesaistītajām pusēm mums nodrošinās to līmeni, kas ir Skandināvijā, Vācijā, ASV.
Nav tā, ka mums nebūtu labas sadarbības ar lielajām slimnīcām, taču sadarbība varētu būt labāka, ciešāka un produktīvāka. Patlaban katrs vairāk domā par to, kā izdzīvot. Ja operācijas zālē trūkst māsiņas, kura ievada narkozi pacientam, un ja no 12 operāciju zālēm strādā tikai piecas nevis tāpēc, ka trūkst ārstu, bet medmāsu... Šādā situācijā slimnīcas vadībai stāstīt par starptautisko sadarbību vai jaunajām metodēm, ko pagaidām valsts pat neapmaksā, ir diezgan neloģiski. Taču skaidrs, ka bez jaunajiem medicīnas speciālistiem slimnīcas nevarēs veiksmīgi attīstīties, un tas ir ilgtermiņa ciešas sadarbības jautājums. Tam nepieciešama ļoti plānveidīga pieeja.
Un jūs vadāties pēc šāda principa?
Viennozīmīgi, jo dzīvojam rītdienai. Zinām, kāds ir ārsta standarts un prasmes Izraēlā, Vācijā, Skandināvijā. Mums nav iespēju strādāt zemākā kvalitātē. Tas automātiski attiecas arī uz mūsu pašu studentiem. Tāpēc investējam savā attīstībā, paplašināsim infrastruktūru. Respektīvi – lauva gatavojas lēcienam. Tas lēciens būs pēc gada vai diviem. Un tas lēciens būs arī pētniecībā. Šodien strādājam uz nākotni.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 25. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
xx
jautājums
Aizsajūsmasaizrāvāselpa