Runa nav tikai par naudu. Intervija ar pedagogu arodbiedrības vadītāju Ingu Vanagu

Ja nekas nenotiek algu palielināšanas jautājumā, 2. septembrī sākat streiku?

Jā. Mēs ļoti ceram, ka līdz tam nenonāksim, bet tas būs atkarīgs no politikas veidotājiem. Tomēr es domāju, ka tas, kas pašlaik notiek, var tikai eskalēt vēl lielāku streika dalībnieku skaitu. Tā ir augstākās pilotāžas nekaunība, necieņa pret nozarē strādājošajiem. Nozarē jau tā dažādu iemeslu dēļ nenāk jaunie pedagogi, un tas ir arī politikas veidotāju attieksmes dēļ. 

Iespējamais streiks un arī pikets, kas bija 20. martā, nav tikai par naudu.

Pedagogi pieceļas kājās tāpēc, ka tā ir viena no retajām profesijām, kur nemitīgi tiek prasību latiņa paaugstināta, reformu skaits palielināts, nemitīgi norādīts, ka vēl kaut kas ir par maz un par maz. Mēs uzskaitījām, ka ir vairāk nekā 20 reformu dienaskārtībā atšķirīgās realizācijas pakāpēs. Un mēs jautājām politiķiem – kādas reformas vēl pietrūkst, kurā izglītības pakāpē, kurā izglītības jomā, bet atbilžu nav. Tad ir jautājums, kamdēļ mēs spēlējam šo spēli, netīru spēli, pazemojošu spēli, bez profesionalitātes un cieņpilnas attieksmes vienam pret otru kā sadarbības partneriem.

Kam būtu jāuzņemas atbildība par to? Vai tikai Izglītības un zinātnes ministrijai?

Tā ir kopīgā politikas veidotāju, šajā gadījumā – izpildvaras, atbildība. Protams, nozares ministrija ir tā, kura iesniedz attiecīgos grozījumus, bet nozares ministrija to nevar darīt, ja tas nav apspriests augstākajā līmenī. Grozījumi par pedagogu darba samaksu ietver arī citu nozares ministriju precizētos aprēķinus, tā ietver informāciju par finanšu avotiem, arī valsts budžetā rezervēto naudu. Rodas jautājums – kā savā starpā runā izpildvaras pārstāvji, ja tad, kad teju plānots šos grozījumus apspriest, sākas tāda bumbas mētāšana. Kurš kādu rindiņu par maz ierakstīja, kurš kaut ko par daudz ierakstīja, kurš kaut ko saprata vai nesaprata.

Kādā ziņā?

Ja premjers, finanšu ministrs un izglītības un zinātnes ministre bija pie viena galda ar sociālajiem partneriem un teica jāvārdu, tad kāpēc tagad vēl ir tāda grūstīšanās un sektora tracināšana? Mēs gadiem esam teikuši – lūdzu, būtiskos grozījumus, kas skar nozarē strādājošos, veiciet līdz maija beigām. Cilvēkam, beidzoties mācību gadam, ir jāzina, kas viņus sagaida no septembra. Tas ir tikai izglītības nozarē, ka gadu gadiem būtiskākie grozījumi tiek virzīti tieši vasarā, bet tie skar pedagogu no attiecīgā gada septembra. Atvaļinājuma laikā viņi var sagaidīt negatīvus pārsteigumus. Jūs jautāsiet – kā algu palielinājumu var traktēt kā negatīvu, tomēr visa tā cīņa, tā neziņa... Tas ir ļoti nekorekti!

Noprotu, ka sadarbību ar šā brīža nozares ministri jūs īpaši pozitīvi nevērtējat?

Ir aktivitātes, kur mēs tiekam aicināti, bet ir aktivitātes, kas ir mūsu biedriem saistošas, bet mēs netiekam aicināti. Kādu apsvērumu dēļ – es jums nevarēšu atbildēt. Mēs esam vairākkārtīgi publiski norādījuši, ka esam gatavi sadarboties un gribam būt sadarbības partneris. Kamēr iesaistītās puses nepieturēsies pie sociālā dialoga principiem, kas caurvijas ar demokrātisku lēmumu apspriešanu un pieņemšanu, un kamēr nozares ministrs nepavērsīs savu skatienu uz nozarē strādājošajiem, tikmēr droši vien tās attiecības būs tādas, kādas tās ir bijušas. Mēs kā arodbiedrība saprotam, ka virkne no tām reformām, kas ir dienaskārtībā, ir jāīsteno. Tas, ko mēs lūdzam, lai politikas veidotāji pie katras reformas padomā, vai ir pietiekami dažāda veida atbalsta mehānismu pedagogam, kurš ikdienā to reformu realizē. Mēs sadarbību gribētu labāku un tiešām vēlētos, lai tā būtu cieņpilnāka un profesionālāka.