Pirms 11. jūlijā gaidāmās LOK ārkārtas Ģenerālās asamblejas, kurā notiks prezidenta vēlēšanas, Latvijas sporta sabiedrībā vērojama visnotaļ liela viļņošanās. Kādēļ, jūsuprāt, tas tā noticis?
Tā ir ļoti daudzu apstākļu un pēdējo gadu procesu sakritība. Pats galvenais no tiem, manuprāt, ir, ka nav skaidri definēti valstiskie mērķi. Jā, mums ir sporta pamatnostādnes, kur it kā viss uzrakstīts, bet definīcija šim mērķim izpalikusi. Neesam skaidri pateikuši, kāda ir sporta loma mūsu sabiedrībā – sākot ar veselu nāciju un rakstura rūdīšanu, līdz beidzot ar valsts atpazīstamību un augstiem sasniegumiem, veidojot nācijas pašapziņu. Šajā jomā nekas nav mainījies pat kopš trīsdesmitajiem gadiem, kad situācija bija līdzīga. Arī tad sports bija ļoti sadrumstalots un atradās krustcelēs, meklējot efektīvāko attīstības virzienu.
Šobrīd viss ir pašas sporta sabiedrības rokās. Vai tā uzdrīkstēsies šos kopējos mērķus nodefinēt un spēs vienoties par ceļu, kā tie sasniedzami. Brīnumnūjiņas nebūs, neviens no malas nenāks, tas ir mājasdarbs, kas vispirms jāizdara pašiem. Tālāk seko finansējuma avotu veidošana, jo dažādu likumdošanas izmaiņu rezultātā diemžēl esam palikuši praktiski tikai ar valsts budžeta atvēlēto resursu. Šobrīd visi pie šī lodziņa drūzmējas, un izrādās, ka tas ir ļoti šaurs, bet citu avotu vairs nav. Tāpēc sāk veidoties viļņošanās, kurš būs pirmais, kurš otrais, bet kurš tikai trešais. Vajadzētu ļoti nopietni koncentrēties uz to, kā, strādājot vienoti, šo resursu panākt lielāku, lai samazinātos cīņa par mazumiņa pārdali. Pietrūkst šī nosacītā galda, pie kura sporta sabiedrība iekšēji, pieaicinot domubiedrus, īpaši pašvaldības, atrastos kopā, diskutētu un vienotos par tālāk ejamajiem ceļiem. Nozarei ļoti nepieciešams lobijs.
Tad uzreiz jājautā, vai šādi, konsolidējot spēkus, nepieciešams apvienot LOK, Latvijas Sporta federāciju padomi (LSFP), iespējams, arī Latvijas Komandu sporta spēļu asociāciju (LKSSA), izveidojot vienu spēcīgu organizāciju?
Es teiktu, ka šobrīd pirmajā vietā ir nevis apvienošanas stāsts, bet šis galds. Kādā veidā galds veidojas, ir sporta sabiedrības rokās, bet ļoti būtiski, lai to savā iekšienē nosaka pati sporta sabiedrība, nevis no ārpuses gaida, ka tās vietā izdara kāds cits.
Latvija ir neliela, cilvēku resurss mums nav milzīgs, tāpēc es personiski esmu pārliecināts, ka sportam būtu jāatrodas zem viena jumta, bet tad arī uzņemoties atbildību par pilnīgu visu – gan bērnu un tautas sportu, gan augstu sasniegumu sportu un paraolimpisko sportu, veidojot vienu vienotu sabiedriskās pārvaldes organizāciju. Šādā scenārijā gan sabiedrībai, gan politiķiem būtu skaidrs viens partneris ar noteiktām funkcijām. Tomēr jau tagad ir organizācija, kas visus, ieskaitot Latvijas Paralimpisko komiteju, apvieno. Tā ir LSFP, un mēs esam gatavi uzņemties atbildību.
Kādi citās valstīs ir vienotu sporta organizāciju piemēri?
Tā ir Vācijā, tepat kaimiņos Igaunijā, bet izcili strādā Nīderlandē – tur nav pretnostatījuma starp dažādiem līmeņiem un sports ir viens vesels. Ja par piemēru ņemam tortes gabalu, torti nevar sadalīt, ka es atbildēšu tikai par odziņām, jūs par saldo krējumu vidū, bet viņi par pamatni. Tā tas nedarbojas, jo konditors kūku izveido kā vienu veselumu. Savulaik Latvijas sportā bija izveidojusies ļoti vienota komanda ap LOK. Tur iekļāvās cilvēki no ļoti dažādām sfērām, realizējot daudzus nozīmīgus projektus. Pateicoties tam, Latvijā ir ļoti laba sporta infrastruktūra. Tādas lietas var paveikt, tikai strādājot vienoti.
Arvien vairāk biedru atklāti runā, ka pirms iepriekšējām LOK prezidenta vēlēšanām tikuši sniegti dažādi finansiāli solījumi par "pareizu nobalsošanu", bet citi biedri baidīti ar iespējamu atriebību. Vai tiešām Latvijas sportā šādi tiek dalīta nauda un balsis?
Laikā, kad strādāju LOK, tādas lietas nenotika. Nevarēju pat iedomāties, ka kādai federācijai par viņu balsīm kaut ko vajadzētu solīt materiāli. Ceru, ka šādi apgalvojumi neatbilst patiesībai, jo mūsu federācijās cilvēki strādā ar cieņu un mīlestību pret sportu un ar sportiskajiem mērķiem. Domāju, ka staigātāju, baidītāju un solītāju stāstam jāpieliek punkts, ja tiešām sporta sabiedrībā vēlamies pārmaiņas pozitīvas attīstības virzienā.
Tomēr runā, ka "solītāji" staigā arī pirms šīm vēlēšanām.
Šāda situācija man nav pieņemama. Par to pietiekami daudz izskanēja 25. maija Ģenerālajā asamblejā. Ceru, ka arī LOK biedriem tas nav pieņemams!
Vai ir nepieciešams noteikt prioritāros sporta veidus, un kādai jābūt metodoloģijai?
Atkal nonākam pie sākotnējā stāsta – kāds ir mērķis. Jārunā par prioritātēm! Ja pasakām, ka jānodrošina tikai masveidība, labāku ceļu par futbolu, basketbolu un vieglatlētiku neatradīsim. Ja masveidību un augstos sasniegumus gribam sabalansēt, kā manā izpratnē arī būtu jādara, prioritātes veidojas daudz citādāk. Ir sporta veidi, kuros uzbūvēts spēcīgs pamats, bet ir tādi, kuros talanti izaug, pateicoties Latvijas Olimpiskās vienības atbalstam. Ja mēs nebūtu gājuši šo atsevišķo talantu ceļu, Latvijā droši vien nebūtu brāļu Dukuru, brāļu Šicu un daudzu citu. Viņu gadījumā pamatā bija ģimene un vīzija, kā arī precīzs un skaidrs valsts atbalsts, jo ar atsevišķiem sporta veidiem nekad nenodarbosies tūkstošiem un pat ne simtiem sportistu, pretēji futbolam, basketbolam un hokejam. Tajā pašā laikā arī politiķiem, ja viņi par to uzņemas atbildību un saprotami argumentē, ir visas tiesības pateikt politiski – šeit mums ir pieci sporta veidi, un ar tiem mēs dzīvojam.
Pirms diviem gadiem LSFP strādājām pie potenciālajiem kritērijiem, izveidojot trīs blokus – masveidība (reģistrēto sportistu skaits ar skaidru definīciju, kas ir reģistrētais sportists), pasākumu apjoms, ko konkrētā sporta veida federācija mūsu valstī piedāvā potenciālajiem lietotājiem, un panākumi. Šī noteikti nav ideāla versija, tāpēc šobrīd veidojam darba grupu, kas strādās pie kritēriju modifikācijas. Viens variants ir, ka atsevišķi nodalām sporta spēļu bloku un individuālos sportus, bet tajos tālāk jānodala augstu sasniegumu sadaļa no sporta veidiem, kas cilvēkiem ļauj sportot visa mūža garumā. Abas šīs sadaļas ir vienlīdz svarīgas, jo nav gandrīz nekā cita, kas nāciju saliedē labāk par sportu. Iespaidīgi, kā hokejisti pacēla mūsu pašapziņu! Cilvēki dzīvo līdzi sporta varoņiem, pēc viņu panākumiem sporta sekcijas piedzīvo bērnu pieplūdumu. Līdz šim neesam spējuši to skaļi pateikt, bet sports mums kā nācijai ir ļoti nozīmīgs.
Runājot par prioritārajiem sporta veidiem, nesen sporta vidi sašūpoja vēlme 20 šādiem sporta veidiem sadalīt 2,76 miljonus eiro, ko iepriekš piešķīra Latvijas valsts meži (LVM).
Tāda situācija, kāda šogad veidojās ar budžetu, manā pieredzē, strādājot dažādos posteņos, nekad iepriekš nav bijusi. Sporta sabiedrībā rodas papildu spriedze, jo atsevišķām federācijām šāds process budžetā atstājis nozīmīgu robu. Šobrīd galvenā problēma ir pretnostatījums starp prioritārajiem 20 un visiem pārējiem sporta veidiem, kaut iepriekš ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) bija vienošanās par stāvokļa nepasliktināšanu, salīdzinot ar 2022. gadu. Iespaidu noteikti atstāj tas, ka jau ilgstoši dzīvojam bez IZM Sporta departamenta vadītāja.
Kādam, pēc jūsu domām, jābūt jaunajam LOK vadītājam – biznesa pārstāvim, bijušajam sportistam, politiķim, varbūt līdzšinējā kursa turpinātājam?
Pirmkārt, cilvēkam, kurš redz sporta milzīgo lomu sabiedrībā un ir gatavs sabalansēt komponentes, lai viss sports veiksmīgi attīstītos, nenotiekot pretnostatīšanai, kā tas bijis līdz šim. Manā uztverē tam vajadzētu būt cilvēkam, kurš valstiski redz sporta nozīmīgumu, redz šos lielos mērķus, saprot, kā veidot komandu, kas šos mērķus var realizēt. Tai jābūt personai, kura visus vieno, nevis staigā apkārt, vienam solot ko vienu, otram otru un trešajam – trešo. Jānāk cilvēkam, kurš spēj saredzēt kopējo bildi, ir pietiekoši pieredzējis un ar lielu izpratni.
Arī jūs pats daudzkārt izskanējāt kā potenciālais kandidāts. Pēc astoņiem mēnešiem, kad notiks jaunas, kārtējās LOK prezidenta vēlēšanas, neplānojat balotēties?
Jau pirms sešiem gadiem izdarīju skaidru izvēli, veltot ļoti daudz savas enerģijas un laika Starptautiskajai Kamaniņu sporta federācijai un Latvijas Sporta federāciju padomei. Iepriekšējās LSFP vēlēšanās, kad jau sākās dažādas pretnostatīšanas un problēmas, atsevišķas federācijas lūdza, lai nostrādāju vēl vienu termiņu. Jūtot biedru atbalstu, piekritu. Es tiešām uzskatu, ka nevienam no cilvēkiem, kuri līdz šim un iepriekš bijuši galveno organizāciju vadībā, ne tagad ārkārtas, ne vēlāk kārtējās vēlēšanās, kandidēt nevajadzētu. Tas gan neizslēdz iespēju nākotnē dalīties ar uzkrāto pieredzi.