Vai cīņa par neatkarības atgūšanu nebija tā dēvētā gatavā ideja? Un kā tā vērtējama?
Protams, tas svētums. Visu cieņu. Bet esmu arī pret mitoloģizēšanu. Brīvvalsts laiki noteikti bija mitoloģizēti. Ne tas. Mitoloģizējas notikumi. Kripatas. Demistifikācija pēc tam ir tik smaga, praktiski neiespējama, kā tagad redzam ar čekas maisiem. Nedrīkst šādus milzīgus naratīvus glorificēt, citādi aizies greizi. Nedrīkst piešūt Baltijas ceļam to nozīmi, kuras tur nav. Nedrīkst barikādēm piešķirt to nozīmi, kuras tur nav.
Nozīmes nav?
Ir sava nozīme, liela, bet te runa par pārspīlējumiem. Mani interesē, kāpēc janvārī visi sēdēja uz barikādēm, bet pēc tam augustā neviens pat ārā nenāca. Jo tad bija specvienība, kas vienkārši šāva nost.
Runa par to, ka bijām kādas lielākas spēles aktieri?
Nedrīkst noliegt, ka arī tautas gribas apliecinājumiem bija nozīme, taču ne tikai tiem. Un te vēl redzams arī baļķa nešanas kopā ar Ļeņinu sindroms – "es arī tur biju!", "tie bija varoņi! Es arī!". Es to laiku atceros. Pie mammas biju Preses namā, kad OMON iebruka. Visi baidījās. Nekā skaista tur nebija. Bet augustā bija tukšas ielas. Jo nāca īstie iekšā, "siloviki", kuri neceremonējās. Tagad teikt, ka kāds atsevišķs notikums bija izšķirošais neatkarības izcīnīšanā?... Divi džeki tikmēr Jaltā uz jahtas dalīja Eiropu. Un vienojās par kaut ko.
Līdz ar to tam, kas te notika, nebija jēgas?
Pavisam noteikti – jēga bija. Un tieši par to jārunā. Jārunā par to, kāda bija patiesā jēga tam, kas notika šeit uz vietas, tikai neglorificējot kaut kādus fragmentus uz urrā patriotisma bāzes.
Lietu glorificēšana un mistificēšana uzreiz saistāma ar atbildību. Atzīt to, ka varbūt gluži no viena Baltijas ceļa vai atsevišķi no barikādēm viss nebija atkarīgs – tie bija pasākumi veselā tādu virknē, ķēdē. Tauta apliecināja savu gribu, jo drīkstēja, bet tajā pašā laikā jāapzinās arī, ka bija apmulsums, Kremlī nebija kārtības. Mums tagad ir iespējas to loģisko bildi savilkt kopā.
Bet negribas. Tīkamāk ir izcelt kādus varoņstāstus.
Jo citādi parādīsies, ka no mums pašiem ne tik daudz kas bija atkarīgs. Es arī saprotu, ka par šādu runāšanu var uzreiz par Kangaru nosaukt. Bet es gribu, lai maniem bērniem ir skaidrs priekšstats par to, kas bija, negribu, ka neatkarības atjaunošana pārtop par glorificētu eposu.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 5. februāra, numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Kārklu vācietis
Pamodās
Edge