Pirms dažām dienām saņēmām ziņu, ka miris zinātnieks Stīvens Hokings, kurš daudzus gadus pavadīja, būdams faktiski nekustīgs. Kāds liktenis ir cilvēkiem ar šādu diagnozi Latvijā?
Šī saslimšana – amiotrofā laterālā skleroze (ALS) – skaitās visai fatāla. Tā ir sava veida deģenerācija tāpat kā Alcheimera, Pārkinsona slimība, kuras sākas un iet uz priekšu savu gaitu, tikai šeit objekts ir nevis galvas smadzenes, bet specifiski kustību neironi, kas organismā aiziet bojā. Līdz ar to cilvēks pakāpeniski zaudē iespēju pārvaldīt dažādus muskuļus. Problēmas, kuras rodas, – kustību, elpošanas, rīšanas, runas traucējumi.
Aptuveni cik tādu slimnieku ir Latvijā un kā viņiem varat palīdzēt?
Latvijā šobrīd ir aptuveni 25–30 pacientu ar apstiprinātu diagnozi ALS. Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS) ir neiromuskulārie konsiliji, kuros fiksējam diagnozi, pēc tam piedāvājam pacientam ik pa trim mēnešiem braukt pie mums, lai novērotu pacienta veselības izmaiņas. Katru problēmu, kura rodas, mēģinām kopīgi risināt. Piemēram, ja pacientam kļūst grūti apēst cieto barību vai ja šķidras barības ēšana rada problēmu, izstrādājam un iesakām lietot speciālus pārtikas maisījumus tādā konsistencē, kas attiecīgajam cilvēkam piemēroti. Ja kļūst neiespējami ēst, uzstādām gastro stomu – tas nozīmē, ka barība tiek ievadīta tieši kuņģī. Ja ar elpošanu ir problēmas, aprīkojam slimnieku ar palīgventilācijas aparātu. Mums ir sadarbība ar firmu, kas valsts uzdevumā piegādā šo aprīkojumu, viņi atbrauc pie mums, mēs uz vietas cenšamies elpošanas aparātu pielāgot konkrētajai personai, apmācīt, lai pacients varētu to lietot, dzīvojot mājās. Tāpat pie mums pieejams rehabilitologs, fizioterapeits. Tātad mēs – ārsti – darām, ko varam, bet ne viss ir mūsu spēkos.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 21. marta, numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!