Valsts kontrole – sargsuns, nevis klēpja šunelis, kas laiza roku

Šķiet, daudziem būs pārsteigums, ka tūlīt, tūlīt noslēdzas, ja tā var teikt, Krūmiņas ēra valsts kontrolieres amatā. Kāda jums pašai ir sajūta, noslēdzoties diviem pilnvaru periodiem?

Nedaudz satraucoši ir, jo esmu Valsts kontrolē nostrādājusi ne tikai astoņus valsts kontroliera pilnvaru gadus, bet patiesībā 16 gadus – pirms tam astoņus gadus biju Valsts kontroles padomes locekle, Revīzijas departamenta direktore.

Jūsu gadījumā šis amats bija kā karjeras Valsts kontrolē nākamais pakāpiens. Bet tagad ir ļoti iespējams, ka politiķi izvēlēsies sev tīkamu pretendentu valsts kontroliera amatam bez pieredzes šīs iestādes darbā. Kā to vērtējat?

Protams, es nezinu, ko izvēlēsies politiķi, kas izvirza kandidātus un pēc tam balso, es varu padalīties tikai ar savām pārdomām. Manuprāt, lai Valsts kontrole turpinātu attīstīties un būtu spēcīgs spēlētājs gan mūsu valstī, gan arī starptautiski, ir divas pamatlietas, kas ir neizsakāmi svarīgas: nākamā valsts kontroliera profesionalitāte un nākamā valsts kontroliera politiskā neatkarība. Manuprāt, sen ir pagājuši tie laiki, kas bija pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, kad teju vai visas institūcijas tika veidotas no nulles un mēs mācījāmies dzīvot, strādāt jaunajos apstākļos, neko daudz īsti nesapratām. Arī ja runājam par Valsts kontroli – mēs tolaik pārņēmām pieredzi no citu valstu audita iestādēm, tikai veidojām paši savus standartus, rakstījām procedūras. Savukārt, ja paskatāmies, kāda ir Valsts kontrole šobrīd, – tie esam mēs, kas jau nosaka revīzijas standartus pasaulē. Un tas nav par skaļu teikts, jo mēs esam vieni no 15 pasaulē, kas ir konkursa kārtībā ievēlēti, lai pasaules ietekmīgākajā augstāko revīzijas iestāžu organizācijā INTOSAI strādātu pie starptautisko revīzijas standartu pilnveides. Tas apliecina arī milzīgo izaugsmi, kas bijusi. Bet tas arī nozīmē, lai tālāk šī institūcija attīstītos, tās vadībā arī turpmāk jābūt profesionālim. Jo audits – tas nav vienkārši aiziet un paskatīties, teiksim, grāmatvedības ierakstus un uzrakstīt pēc tam par to kaut kādā ziņojumā. Viss šis darbs balstās uz reglamentētu audita procedūru veikšanu, uz noteiktiem standartiem, manuāļiem, kas ir jāievēro. Protams, visu jau it kā var iemācīties, bet cilvēkam bez pieredzes tam būs vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Ja mēs atceramies, ka kontroliera pilnvaru termiņš ir četri gadi, kas auditam nav ilgs laiks, tur ieskrieties nav kad. Taču, ja jaunajam iestādes vadītājam vispirms ir nepieciešams laiks, lai visu apgūtu, tad jautājums – cik laika paliks uz attīstību virzītiem pasākumiem?

Un paralēli tam visam tātad svarīgs ir nosacījums par neatkarību, politisko neitralitāti?

Manā uztverē tas ir neizsakāmi svarīgi. Es varu pilnīgi godprātīgi teikt – es visus šos gadus šo principu esmu ievērojusi maksimāli. Es neesmu bijusi nekādos politiķu ārpusdarba saietos, jo mana pārliecība ir, ka pat šādi emocionālie kontakti pēc tam apgrūtina absolūti profesionālu darba veikšanu, jo rodas varbūt kaut kādas emocionālās saiknes, piemēram, kļūst žēl kāda politiķa vai amatpersonas.

Mums jau ir bijusi pieredze, es domāju, ka mēs atceramies, ka savulaik bija diezgan politizēts valsts kontrolieris un kāds pēc tam bija viņa darba vērtējums. Ieskaitot to, ka daļa revīzijas ziņojumu tika likti atvilktnē, publiski neparādījās, jo tā tas bija izdevīgi. Un tad ir jautājums – vai tas ir vajadzīgs mūsu valstij, ka viena no Satversmē ierakstītajām institūcijām vairs nebūtu politiski absolūti neitrāla kā tagad, un vai tomēr vērtīgāk valstij nebūtu, ka šo institūciju vadītu absolūts profesionālis.

Politiķiem droši vien šķiet, ka labāk ielikt amatā kādu savējo un tad būtu miers vienreiz. Citādi tā Valsts kontrole ar saviem atklājumiem un pamācībām pārāk nomoka.

Bet es tikai varu teikt, ka šis miers arī būtu stipri nosacīts – politiskā konjunktūra jau mainās, sākotnēji varbūt tiek radīti labvēlīgi apstākļi, bet tad kādā brīdī tas var pavērsties pretēji. Tāpēc arī šī politiskā neitralitāte, kādu manu pilnvaru periodā Valsts kontrole ir spējusi saglabāt, no valsts interešu viedokļa būtu ļoti nozīmīga. Jo, lai kā, bet mēs esam absolūti ar vienādu attieksmi piegājuši jebkuras partijas valdītai ministrijai vai nozarei. Nav bijis revīzijas ziņojumu, ko mēs ieliktu atvilktnē.

Sabiedrība par itin visiem uzzina?

Jā, ir bijuši revīzijas ziņojumi, kam ir ierobežotas pieejamības statuss, jo tas skar drošību, bet tas ir pilnīgi cits aspekts. Par visu pārējo mēs esam sabiedrību atklāti vienmēr informējuši.

Tomēr visai dīvaini, ka Satversmē gan ir ierakstīts, ka "Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiāla iestāde" un "valsts kontrolierus ieceļ un apstiprina amatā tādā pat kārtībā, kā tiesnešus", tomēr praksē redzam, ka iestādes vadītāju faktiski izvēlas politiskas vienošanās ceļā.

Ja paskatāmies, kā izvēlas pretendentus citiem augstākajiem amatiem, teiksim, kā pavisam nesen Satversmes tiesas tiesnesi vai ģenerālprokuroru, – tur pirms Saeimas politiskā balsojuma pretendentus vērtēja arī profesionāļi. Kaut vai Tieslietu padome, sniedzot savu vērtējumu. Attiecībā uz valsts kontrolieri šobrīd ir tā, ka kandidāts, ja tiek uzaicināts, tad piedalās politisko partiju frakciju sēdēs, sniedz savu redzējumu.

Taču tāds ir vien kā skaistumkonkurss – kurš labāk prot sevi pasniegt, tas labāk pārliecina balsotājus.

Te tiešām būtiska nianse – ne jau visiem deputātiem ir plašas zināšanas par audita jomu, līdz ar to ir iespējams stāstīt viņiem visu ko. Tāpēc diskusija no audita tematikas viedokļa tur varbūt nemaz nav iespējama. Un tas, manuprāt, ir ļoti slikti. Arī ja paskatāmies – uz daudziem, arī maznozīmīgākiem, amatiem tiek rīkoti milzīgi konkursi, tiek vērtētas profesionālās prasmes, zināšanas, kādas būtu nepieciešamas cilvēkam, lai pildītu attiecīgo amatu. Taču šajā reizē, izvēloties nākamo valsts kontrolieri, nenotiek pat publiskā diskusija starp kandidātiem, kurā nozaru profesionāļiem būtu iespēja uzdot jautājumus. Tas jau būtu bijis labi, jo dotu iespēju vērtēt.

Atkal paskatoties vēsturē – pirms astoņiem gadiem (es pieņemu, ka arī jūs atceraties) es uz valsts kontroliera amatu kandidēju kopā ar zvērinātu revidentu pārstāvi, un tad patiesībā šī atlases kārtība bija no valsts viedokļa labāka. Bija vairāk laika pretendentu izvērtēšanai, mēs piedalījāmies savstarpējā diskusijā visdažādākajās vietās, sākot ar politiskajām frakcijām, beidzot ar dažāda veida medijiem. Ikvienam bija iespējams sekot līdzi, kā atklājas mūsu profesionālās zināšanas, mūsu vīzijas par attīstību, un uz tā pamata arī politiķiem izdarīt izsvērtu lēmumu. Jo patiesībā tas, ko man kā cilvēkam un arī kā pašreizējam valsts kontrolierim gribētos, – lai politiķu pieņemtais lēmums būtu valsts interesēs, lai tas būtu maksimāli izsvērts un labākais, ko iespējams izdarīt.

Jā, tagad ir iespaids, ka Covid-19 krīzes vai pat skandāla ēnā tiek mēģināts klusu izvēlēties un nobalsot par šo amatu.

Tomēr jāatceras, ka valsts kontrolieri ievēl uz četriem gadiem. Tas uzliek milzu atbildību politiķiem pret sabiedrību, lai būtu skaidra šīs amatpersonas programma un lai attīstības virzieni, kas tiek minēti, būtu tiešām pamatoti ar zināšanām par auditu, zināšanām par to situāciju, kāda šobrīd ir Valsts kontrolē. Jo kā gan pēc tam politiķi spēs novērtēt, vai tiešām šī audita iestāde – Valsts kontrole – gājusi valstij labākajā virzienā, ja nav skaidra šī sākotnēji izvirzītā programma?!

Arī tas, kas šobrīd izskan publiskajā telpā kā piedāvātie attīstības virzieni, neatbilst realitātei un tiem pamatpostulātiem, ko audita iestādes pasaulē jau gadu simtiem ir noslīpējušas un ievēro.

Varat nosaukt kādu piemēru?

Piemēram, tas, kas jau izskanējis, – tēze, ka audita iestādes ieteikumiem esot jābūt pilnīgi detalizētiem, norādot jau konkrētas darbības. Nē! Šis jautājums arī starptautiskā audita metodikā un standartos ir pilnīgi skaidri atrunāts – neviena audita iestāde nekad nepārņems izpildvaras funkcijas. Respektīvi, audita iestāde konstatē problēmu, norāda virzienu, nepieciešamību sakārtot vienu vai otru jautājumu, bet Valsts kontrole jau nebūs tā, kas pārņems vienas vai otras izpildvaras funkcijas, un nesāks izstrādāt detalizētu rīcības plānu – tas jebkurā gadījumā paliek atbildīgās institūcijas atbildībā, jo tieši tai tas ir jāizdara, jo pēc tam tai arī pašai tas būs jāievieš. Tā taču ir ābeces patiesība!

Arī tēze par konsultēšanu un sadarbošanos, par to, ka audita iestāde varot būt bezmaz vai draugs revidējamai vienībai. Arī starptautiski ir pieņemts, ka audita iestāde nav nekāds klēpja šunelis, kas laiza roku, ja tā varētu teikt. Audita iestāde arī starptautiskā izpratnē ir kā sargsuns (angļu val. – watchdog), kas ir gan pieklājīgs un laipns, visādā ziņā uz sadarbību orientēts, bet tomēr tāds, kas arī apšaubīs, prasīs, būs skeptisks, raudzīsies, lai tiktu iesniegti ne tikai mutiski kaut kādi apgalvojumi, bet lai teiktais būtu pamatots arī ar dokumentiem.

Satraucaties par nākamā valsts kontroliera profesionalitāti un politisko neitralitāti. Bet ir taču pēctecība, kas jāievēro, standarti, principi, vadlīnijas, kas pieņemtas tagad un būs spēkā arī nākotnē? Jaunais vadītājs taču nevarēs visu uzreiz mainīt vienpersoniski.

Tomēr valsts kontrolierim ir būtiska ietekme uz Valsts kontroles tālāko attīstību, izstrādājot Valsts kontroles stratēģiju, lemjot, kuros virzienos, kuras jomas vai nozares revidēt un, protams, arī par pašu institūcijas vadību un attīstību. Var taču dažādi vadīt institūcijas. Mēs taču zinām, ka Latvijā ir ļoti dažādi vadītas institūcijas. Ir vienas, kas ir, tā teikt, iekapsulējušās tajā situācijā, kādā nu tās atrodas, un ir otras, kurās ir attīstība. Arī ja paskatos uz Valsts kontroli, es jau nevienu brīdi nesaku, ka tagad ir iestājies ideālais stāvoklis – Valsts kontrolei tāpat nemitīgi ir jāiet uz priekšu, jāattīstās, sekojot tam, kas notiek pasaulē, kāds ir pieprasījums mums iekšzemē, kādi, no starptautiskā līmeņa skatoties, ir vēl labāki veidi, kā audita iestādei strādāt. Tas viss ir jāņem vērā un nemitīgi jāattīstās. Līdz ar to skaidrs, ka iestādes vadībā jābūt cilvēkam, kas deg par šo lietu, cilvēkam, kas maksimāli iesaistās visos procesos. Jo, ja tā nebūs, nekas arī nenotiks Valsts kontrolei pareizajā virzienā.

Tātad pati uzskatāt, ka iestādi esat vadījusi pareizajā virzienā?

Tomēr, paskatoties atpakaļ uz astoņiem iestādes vadībā pavadītajiem gadiem, esmu lepna par to, kāda šodien ir Valsts kontrole. Mums bija viedokļu līderu aptauja, tā parāda, ka mēs starp uzraugošajām institūcijām esam galvgalī, vērtējot, cik mēs profesionāli strādājam, kādas ir mūsu revīziju tēmas. Ja mēs paskatāmies no starptautiskā vērtējuma, es jau teicu – mēs esam vieni no 15 konkursa kārtībā ievēlēti, lai noteiktu revīzijas standartus, saskaņā ar kuriem strādā visā pasaulē. Mēs arī esam konkursa kārtībā ievēlēti Eiropas augstāko audita iestāžu organizācijas EUROSAI (European Organisation of Supreme Audit Institutions) valdē astoņu valstu pārstāvju vidū. Par mūsu dalību starptautiskos projektos cīnās lielās konsultāciju kompānijas, kas sniedz atbalstu dažādu valstu augstākajām audita iestādēm. Ir taču skaidrs, ka šo konsultāciju uzņēmumu pamatmotivācija ir peļņas gūšana, viņi ne mūžam neņemtu kā partneri kādu neprofesionālu audita iestādi, kas nevar izdarīt visu kvalitatīvi. Bet mēs tiekam aicināti, mēs pat bieži vien atsakāmies, jo mums nav tik daudz resursu. Esam snieguši šādā veidā atbalstu gan Gruzijā, gan Vjetnamā, esam strādājuši kopā ar britiem, frančiem, kas ir līderi šajā jomā.

Bija labi redzams, kā jūs, vadot Valsts kontroli, centāties paplašināt auditējamo jomu, iestāžu robežas. Savulaik pašvaldības ļoti spirinājās pretī, arī dažādas citas institūcijas. Droši vien no tā atkāpties vairs nevarēs? Un vai ir vēl kāda iestāde palikusi, ko nākotnē Valsts kontrolei vajadzētu sākt auditēt?

Principā, tā teikt, laukums ir noklāts. Ik pa laikam gan parādās diskusijas par Saeimas revidēšanu, taču – kā parādījušās, tā arī pazūd. Jā, jūs pieminējāt pašvaldības – tas arī ir etaps, kas ir noiets šo gadu garumā. Sākotnēji jau vispār pašvaldībām šķita, ka Valsts kontrole pie tām sistēmiskas lietderības revīzijas nedrīkst veikt, nu sapratne par to gadu gaitā ir iegūta, ar to nekādu problēmu šobrīd nav. Tas, uz ko mēs tiešām ejam, – mēs ejam uz patiešām nopietnākām sistēmiskām revīzijām. Piemēram, kā tā, ko pirmdien publiskosim par finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanu. Tā ir megarevīzija, mūsu profesionālās varēšanas virsotne – šo revīziju mēs veicām par ļoti plašu iesaistīto institūciju loku, mēs skatījāmies, kur ir tās problēmas, kāpēc ar šo finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanu ir tā, kā ir, mūsu valstī. Un tas vēl arī ir tāds nebijis gadījums, ka šo revīziju veicām ciešā sadarbībā ar OECD ekspertiem – tika piesaistīti prokuratūru pārstāvji no tā dēvēto veco demokrātiju valstīm. Līdz ar to arī kopā ar OECD ģenerālsekretāru pirmdien, protams, attālinātā preses konferencē, piedaloties arī mūsu valsts augstākajām amatpersonām, ziņosim par šīs revīzijas rezultātiem. Man liekas, ka šī revīzija ir ļoti liels apliecinājums tam, ko mēs spējam. Un mana vienīgā vēlme būtu – lai tiktu saglabāta Valsts kontroles spēja arī šādas revīzijas turpināt veikt. Bet skaidrs, ka nedzīvosim ilūzijās, – ja vadītājs pats nestrādās ar melnu muti, neieguldīsies visās šajās revīzijās, pats no sevis nekas nenotiks. Valsts kontrole arī visus šos gadus būtu varējusi raudāt, tieši tāpat kā virkne institūciju, par to, ka nav darbinieku, nav finansējuma, nav vēl kaut kā, bet šādas problēmas jau ir visiem, taču daudz būtiskāk ir tas, cik daudz pats vadītājs iesaistās visos šajos darba procesos, palīdz celt kvalitātes latiņu, lai rezultāts tiešām būtu tāds, ar ko institūcija varētu lepoties.

Man ir prieks par to, kas ir izdarīts, un vienlaikus ir bažas par to, kas būs tālāk, – to es nevaru noliegt.

Nav tā, ka šajā brīdī politiķi ir visādi izmeklējušies, bet tomēr nav atraduši cilvēku, kas būtu jums līdzvērtīgi profesionāls un gribētu vadīt Valsts kontroli, līdz ar to sanāk, ka jāizvēlas starp tiem, kas ir?

Es nedomāju, ka trūktu profesionāļu. Jo, kā zināms, arī Valsts kontrolē strādā profesionāļi. Tas ir jautājums par izvēli. Ja amatam izvēlēsies cilvēku, kas nav audita jomā profesionālis, man arī būs svarīgi gūt atbildi uz jautājumu: kāpēc profesionāli nevajag, bet vajag varbūt politiski tīkamāku personu? Varbūt tad lēmējiem skaidri būtu arī jāpasaka, kāpēc tā. Nav jau arī teikts, ka vadītājs nevarētu būt, tā teikt, no malas, bet tik un tā būtu jābūt skaidriem kritērijiem, kā piemērotība amatam tiek izvērtēta un kā tiek saprasts, ka šis ir visprofesionālākais, kam nu uzticēs vest tajā virzienā Valsts kontroles darbu, kas būs vislabākais valstij.

Mani tomēr vēl interesē vadītāja loma. Ja revidenti tikpat apzinīgi revidē kā iepriekš, taču vadītājs sāk bremzēt viņu darbu, vai varētu būt, ka iestādē sākas kādi iekšējie nemieri?

Es domāju, ka Valsts kontroles komandai jau arī ir svarīgi, kāds ir tās kapteinis. Ir svarīgi redzēt, ka kapteinis ir gan profesionāls, gan ieinteresēts attīstībā. Viņam ir jāspēj gan šos izaicinājuma mērķus definēt, gan pašam iet komandas priekšgalā un arī šos mērķus sasniegt. Ja komandai tāda kapteiņa nav, domāju, ka arī darbiniekiem zūd motivācija un beigu beigās nekas jēdzīgs nesanāk.

Iepriekš, pirms kļuvāt par šīs iestādes vadītāju, strādājāt augstos amatos Valsts kontrolē. Tagad tur vairs nevarēsiet strādāt, jo būs interešu konflikts? Vai jau zināt, ko tālāk darīsiet?

Es vēl neesmu meklējusi nākamo darbu. Tas arī, manuprāt, nav bijis iespējams – valsts kontrolieris taču nesūta savu CV, kur ir vakances, nestaigā uz pārrunām potenciālajās darbavietās. Es tiešām nezinu, ko darīšu tālāk, bet skaidrs, ka es noteikti strādāšu, jo iztikas līdzekļi arī man ir nepieciešami.

Labāk laikam zināt, ko darīs Valsts kontrole vismaz tuvākajā periodā – noteikti ir jau apstiprināti revīziju plāni. Tas kuģis taču nav ne strauji apturams, ne pagriežams citā virzienā.

Jā, "tas kuģis" virzīsies šogad atbilstoši tai stratēģijai, kas ir izstrādāta, tiks turpinātas sistēmiskās revīzijas un arī pārbaudes, kas ir saistītas ar Covid-19. Jo, kad sākās Covid-19 krīze, mēs ļoti operatīvi pārlikām savus darba plānus no jau iesāktajām revīzijām uz tiem līdzekļu piešķīrumiem, kas saistīti ar cīņu pret Covid-19, sākām pārbaudīt, sākot ar dažādiem atbalsta mehānismiem, piemaksām, piemēram, iekšlietu vai veselības aprūpes darbiniekiem, sniegt ieteikumus, kā šo atbalstu nodrošināt labāk, efektīvāk. Tas noteikti turpināsies.

Kas ir jāpaveic šogad? Jāizstrādā jaunā stratēģija, pēc kuras Valsts kontrole strādās no nākamā gada. Tas gan ir milzīgs izaicinājums, tur ir jāiegulda visas profesionālās zināšanas, un jābūt arī ambicioziem mērķiem. Jo, man liekas, ja nav ambiciozu mērķu, tad arī neko nevar sasniegt. Un te, lūk, atkal atgriežamies pie tā, ka viss būs atkarīgs no tā, ko pats iestādes vadītājs gribēs paveikt un cik viņš būs gatavs investēt no sava personiskā laika, lai patiešām viņam prioritāte būtu Valsts kontrole un tās attīstība.

Ceru, ka šīs valstiskās intereses varētu būt prioritāras. Kā jau teicu, ir jāatceras, ka valsts kontrolierim ir jābūt profesionālim. Darbs būs daudz efektīvāks, ja iestādes vadītājam būs zināšanas, varēšana un arī politiskā neatkarība.