Vēlētāju intereses – kā vīģes lapa

Ir apmēram gads pagājis kopš Saeimas vēlēšanām un pašreizējās Saeimas darba sākuma. Vai sabiedrībā nav vilšanās, ka arī ievēlētie jaunie deputāti, kas bija piedāvājuši citādu politiku, nespēj īstenot to, ko cilvēki sagaida?

Sabiedrības noskaņojuma indikatori drīzāk vedina domāt, ka vērā ņemamai sabiedrības daļai nekādu īpašu gaidu un cerību nemaz nav bijis. Ja skatāmies Latvijas Barometrā tās pozīcijas, kur iedzīvotāji prognozē, kā varētu mainīties viņu pašu un viņu ģimeņu materiālais vai finansiālais stāvoklis, vai ja skatāmies, ko Latvijas iedzīvotāji domā, kā Latvijas ekonomika varētu mainīties pēc 12 mēnešiem, nevarētu teikt, ka pēc vēlēšanām šie noskaņojuma indikatori būtu kaut kā būtiski uzlabojušies, proti, ka cilvēki būtu cerējuši uz ko īpaši labāku. Bet tas jau nav arī nekas jauns – jau virkne vēlēšanu ciklu rāda, ka vēlēšanu iznākumi sabiedrisko domu ietekmē ļoti minimāli. Tas nozīmē, ka lielākā daļa iedzīvotāju atmetusi kaut kādas īpašas cerības, gaidas, ka no jauna ievēlētie ko būtiski kardinālu valstī ātri spēs mainīt.

Tomēr ievēlēja daudzus citus, nevis iepriekšējos.

Tas arī nav nekas pārsteidzošs. Aptaujas rāda, ka lielākā daļa cilvēku ir visu laiku jeb permanenti neapmierināta, pat ļoti neapmierināta. Un, protams, ja ir liela un pamatota neapmierinātība ar esošajiem, tad ir arī liela vilkme pēc jaunajiem. Bet no tā neizriet, ka automātiski cilvēki tic, ka tās «jaunās mesijas» pilnīgi droši Latvijas politiku un politikas kvalitāti padarīs labāku. Zināms arī, ka ļoti vērā ņemama vēlētāju daļa balso pēc mazākā ļaunuma principa. Tas nozīmē, ka nav jau īpašu cerību, īsti nepatīk neviens, bet, ja vecie noriebušies, tad pamēģina balsot par kādiem jaunajiem. Nav tā, ka dotu jaunajiem kaut kādu milzīgu uzticības kredītu, vismaz aptaujas to nerāda.

Ko rāda aptaujas?

Cik depresīva sabiedrība bija pirms vēlēšanām, plus/mīnus tikpat depresīva tā ir vēl aizvien. Lai gan, ja skatāmies atsevišķus indikatorus, ir bijušas kaut kādas pārmaiņas. Piemēram, vēl pirms mēnešiem diviem, trim valdības darbs tika novērtēts salīdzinoši atzinīgāk nekā iepriekš, bija pat pēc ilga laika vēsturiski labākie rādītāji. Bet te atkal svarīgi saprast, ka tie vēsturiski labākie rādītāji vēl aizvien ir ļoti, ļoti, ļoti dziļi mīnusi. Nu tie bija par kripatiņu mazāki nekā vēl pirms dažiem mēnešiem, bet tik un tā tie bija un palika dziļi mīnusi.

Šķiet, politiķi ļoti cenšas sevi parādīt labākā gaismā. Cīnās par budžetu, lai izpatiktu vēlētājiem.

Nedomāju, ka ar šīm budžeta cīņām viņi cenšas izpatikt vēlētājiem.

Tās drīzāk ir cīņas par lielāku ietekmi?

Domāju, tur daudz aspektu, arī šis – vienkārši realizē varu, dara to, ko uzskata par labu esam. Vēlētāji ir tikai viens no faktoriem, un domāju, ka ne no galvenajiem. Vienkārši spēles laukums ir tāds, ka tie, kas tur ir, par kaut ko cīnās, plēšas... Spēles noteikumi ir tādi – ja tu tur esi, tu nevaru necīnīties, neplosīties. Bet no tā neizriet, ka visiem no rīta līdz vakaram prātā tikai vēlētāji. Ja varas nesējiem prātā būtu vēlētāji, es domāju, viņi nonāktu pie kaut kā ļoti atšķirīga no tā, pie kā viņi nonāk. Drīzāk – vēlētāju intereses tiek izmantotas kā vīģes lapa publiskajā retorikā.

Šajā ziņā laikam spilgtākais piemērs ir cenšanās tiešā veidā savās interesēs palielināt valsts budžeta finansējumu partijām. Proti, nevis attiecināt to uz periodu pēc nākamajām vēlēšanām, bet lai pašu partijas gūst labumu jau ar nākamo gadu.

Tieši tā! Man šķiet, šis ir ļoti spilgts piemērs. Tas ir situācijā, kad viņi nespēj izpildīt pat tos solījumus, kurus likumā ierakstījuši. Lai gan tā nav pirmā reize, kad, novēršot sabiedrības šūmēšanos, kādā brīdī ieraksta likumā apsolījumu, ko vēlāk vieglu roku atceļ. Man nāk prātā, ka šādas etīdes bijušas izspēlētas arī ar dažādām nodokļu likmēm. Šāda pieeja ļoti spilgti raksturo, kurā vietā politiķiem ir viņu vēlētāji un tiem dotie solījumi. Likumā ierakstītos solījumus atceļ, bet, kad runa par naudas iedalīšanu sev, tad, protams, naudas pietiek.

Tas kaut kādā veidā var mainīt Latvijas politisko situāciju ilgtermiņā?

Finansējuma palielināšana esošajām partijām nepārprotami ir ar lielu ietekmi. Šādā veidā šobrīd pie varas esošie cenšas sevi iecementēt varas pozīcijās. Jo skaidrs, ka šie budžeta līdzekļi viņus nostādīs krietni labākā situācijā pret eventuāli kaut kādām jaunām politiskajām partijām, kaut kādiem jauniem politiskajiem projektiem, kuriem budžeta naudas nebūs, bet ziedojumus būs ļoti grūti savākt. Mēs zinām arī, ka, šķiet, visos pēdējos vēlēšanu ciklos pie varas esošie ir ļoti centušies sarežģīt un apgrūtināt ziedošanu partijām. No vienas puses, ir daudz ierobežojumu, no otras puses, viņi paši sev piešķir naudu – tad nu lai pamēģina kāds jauns politisks projekts tādos apstākļos savākt pietiekami daudz līdzekļu vēlēšanām. Skaidrs, ka šobrīd pie varas esošie cenšas nostādīt sevi izdevīgākā pozīcijā.