Velk paralēles ar Jāņa Čakstes laiku

Šajās dienās aprit 160 gadu, kopš piedzimis Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste (1859. gada 14. septembris – 1927. gada 14. marts). Esat pētījusi viņa dzīvi un darbību. Kāpēc izvēle bija pētīt tieši Čakstes darbību?

Es kā juriste strādāju ar Satversmes piemērošanas jautājumiem. Čakste ir tas, kurš, pirmkārt, kā prezidents pirmais piemēroja konstitūciju, otrkārt, vadīja Satversmes sapulci, viņam arī bija ļoti liela loma visā mūsu valsts formēšanās procesā, lai arī viņš nebija klāt Latvijas valsts proklamēšanas brīdī 18. novembrī.

Šis fakts dažādi tiek vērtēts.

Saeimā tagad būs brīnišķīgs dokuments, kas apliecina, ka viņu jau pirms tam aicināja uzņemties valsts galvas pienākumus. Tas nozīmē, ka viņš jau tajā laikā bija ieguvis milzīgu autoritāti ar to, ko bija darījis.

Viena no populārākajām versijām par to, kāpēc Čakste nepiedalījās 1918. gada 18. novembra proklamēšanas aktā, ir tā, ka ziņu par minētā pasākuma norisi viņš ir saņēmis pārāk vēlu un tas liedzis laicīgi ierasties, turklāt arī laika apstākļi neesot bijuši labvēlīgi. Savukārt akadēmiķis un profesors Jānis Stradiņš izvirza tēzi, ka Jānis Čakste esot izturējies piesardzīgi, jo neesot bijusi pilnīgi skaidra iecere par jaunās valsts ģeopolitisko orientāciju. Minētais pieņēmums balstās uz sabiedriskā darbinieka un Saeimas deputāta Ādolfa Klīves atmiņām. Tomēr jau 1918. gada 19. novembrī Čakste uzņēmās Tautas padomes priekšsēdētāja amatu un tūdaļ pat 23. novembrī izbrauca no Rīgas uz Parīzi aizstāvēt Latvijas intereses Versaļas miera konferencē. Līdz pat 1919. gada jūnijam Čakste kopā ar Z. A. Meierovicu uzturējās Londonā un Parīzē, lai ar visiem līdzekļiem sekmētu Latvijas valstiskās neatkarības starptautisku atzīšanu.

Bet, vēl atbildot uz pirmo jautājumu, Jurista Vārdā ir ļoti ambiciozs projekts – izpētīt tā laika vēsturi un rakstīt par personībām. Es jau biju uzrakstījusi acīmredzot ļoti labu rakstu par Raini, man piedāvāja uzrakstīt rakstu arī par Čaksti. Lai gan, jāsaka, mani vairāk saistīja tieši Raiņa personība, jo viņš ir, ja tā var teikt, dzīvāks, emocionālāks. Bet arī par Jāni Čaksti rakstīt man bija liels izaicinājums, jo viņš tiešām bija ļoti liela personība, par viņu jau ir daudz rakstīts – gan laikabiedru atmiņas, gan publicētas runas, gan dokumenti, gan arī, protams, par to, ka Čakstes nāve tika uztverta kā nācijas traģēdija.

Mēs neesam jauna valsts – mums ir simt gadu pieredze, un īstenībā šādi pētījumi ļauj sasaistīt valsts sākotni ar šodienu.

Šodienas sabiedrībai viņš ir saprotams?

Protams, varam lietot skaistos vārdus par viņu kā simbolu, līderi, lielu personību. Un nebūs pārspīlēts. Viņš arī šodien der par piemēru tam, ka, tieši pateicoties personiskajām īpašībām, var ko tiešām lielu sasniegt un iedvesmot nāciju. Tas, ka Jānis Čakste bija pirmais Valsts prezidents, ir tikai redzamā viņa biogrāfijas daļa. Bet viņš bija arī viens no lielākajiem mecenātiem, viņš nežēloja savus līdzekļus un spēku, lai darītu sabiedrisko darbu. Piemēram, fakts, ka Jelgavā viņa faktiskā vadībā tika sarīkoti dziesmu svētki, – tā ir milzīga ambīcija, turklāt viņš arī tajā ieguldīja ļoti, ļoti lielus līdzekļus. Pasākums norisinājās divas dienas Konstantīna Pēkšēna projektētajā slēgta tipa koka ēkā, kura bijusi toreiz lielākā koka konstrukcija pasaulē.

Bija turīgs valstsvīrs.

Līdzīgi kā Raiņa, tā arī Čakstes dzimta pārstāvēja zemniecību, kura bija jau uzkrājusi zināmu kapitālu. Čakstes ģimene rentēja Bērsteles muižu, vējdzirnavas un nelielu ķieģeļu cepli. Līdz ar to ģimene bija pārtikusi un varēja nodrošināt labklājību ilgtermiņā.

Bet Jānim Čakstem bija raksturīga arī dalīšanās ar citiem. Ja lasām, ko par Čaksti kā prezidentu pauda viņa līdzcilvēki, tad redzams: Čakste ļoti labi runāja, ļoti labi izskatījās, pārzināja daudzas lietas, bija liels kompromisu meistars. Bet, ja lasa viņa biogrāfiju, tad redzam, ka viņš, piemēram, ļoti daudz darbojies dažādās biedrībās. Jau studiju laikā Jānis Čakste kopā ar Krišjāni Valdemāru un citiem latviešu studentiem organizēja Maskavas latviešu vakarus, kuriem bija liela sabiedriska, kulturāla un nacionāla nozīme. No minētās latviešu kopā pulcēšanās un biedrošanās prakses izauga akadēmiskā vienība Austrums, kurā darbojās gan pats Čakste, gan arī viņa dēli Mintauts un Konstantīns Čakstes, kā arī citi ievērojami sabiedriskie darbinieki. Darbošanās šādā, kā tagad saka, nevalstiskajā sektorā jau no studiju laikiem ļāva izkopt arī līdera dotības. Tur bija jāvada sarunas, jāuzstājas ar priekšlasījumiem, jāorganizē pasākumi, jāspēj savienot dažādas intereses. Līdz ar  to viena no tēzēm, ko saku, ir, ka par Čaksti var teikt: viņš nevis piedzima kā prezidents, bet izauga par prezidentu – visa viņa līdzšinējā darbība ļoti mērķtiecīgi veidoja viņa personību augstajam amatam. Protams, liela loma bija tam, ka viņam bija augstākā juridiskā izglītība un arī politiskā pieredze Krievijas impērijas I Valsts domē. Līdz ar to gan parlamentārās procedūras, gan citas lietas, kas ir vajadzīgas politiķiem, viņš apguva tur. Un bija diezgan loģiski, ka viņš bija aicināts kļūt par valsts galvu līdz ar tās proklamēšanas aktu 18. novembrī un ka pēc Satversmes sapulces viņš kļuva par pirmo Valsts prezidentu.

Ja runājam par to, vai viņš būtu saprotams mūsdienās, laikam vietā par viņu ir lietot tagad moderno vārdu "influenceris" – ar savu dzīvi, darbiem viņš citiem likās pietiekami autoritatīvs, uzticams, tāds, kura sabiedrībā gribas būt.