Vieni – pašizredzētie. Kas tad ir pārējie?

Uzmanību piesaista jūsu sarakstīto grāmatu nosaukumi. Īpaši šie – Īsvēsture. Patiesā Vaira Vīķe Freiberga, Lielzirneklis. Latvija Valērija Kargina tīklā, Arāja komandas Lettonia, tagad – grāmata 25 gadi sektā, kurā virkne ietekmīgu politiķu pasniegti teju kā esoši mafijā. Neesat izjutis vajadzību pēc miesassargiem?

Savā ziņā tiešām par šīm tēmām rakstīt ir ļoti bīstami. Bez šaubām, rakstot šādus darbus, autori parasti saņem dažādus draudus.

Kāds arī jums ir draudējis?

Protams. Sākot no fiziskiem draudiem un beidzot ar ezoteriskiem draudiem – visplašākais spektrs. Bet ar to jārēķinās, ja raksta par slēptu patiesību atklājošām tēmām. Es jau vienmēr saku – patiesība nevar būt drauds.

Tiesā gan neviens nesūdz, tas varētu nozīmēt, ka neko samelojis savās grāmatās neesat?

Tur ir fakti, paša pieredzējumi. Manas grāmatas balstās vai nu uz arhīva dokumentiem par vēsturi, kad vēl nebiju dzimis, vai arī uz konkrētiem pieredzējumiem, kas noteikti plašai sabiedrībai jāzina.

Kā tiekat klāt tiem pieredzējumiem?

Piemēram, runājot par jaunāko grāmatu, man bija tā laime vai nelaime pašam vairāk nekā divas desmitgades būt sektā, ko dēvē par korporāciju. Viss, ko rakstu, nāk no manas pieredzes. Deviņdesmito gadu sākumā bija viegli ievilināt tādus cilvēkus kā es – toreiz galēji naivu ideālistu, kas viegli pakļaujas patriotiskiem sauklīšiem. Protams, tur bija arī daļa aprēķinātāju.

Rakstīt par to sanāk tāda kā nodevība.

Kā to ņem, kā uz to skatās. Man šķiet, ka nodevība pret savu brīvo gribu, savām cilvēktiesībām ir vispār iestāties šādā sektā.

Gan jau ir zvēresta pārkāpums?

Tur ir viena interesanta nianse – zvērests ir ārkārtīgi viltīgs. To sauc par "Svēto", sveču gaismā tas tiek dots. Jaunais students, kam ir 18–19 gadu, dažiem mazliet vairāk, tā īsti nemaz nezina, par ko viņš zvēr, jo ar slepenajiem likumiem un pārējām lietām viņu iepazīstina vēlāk.

Uz tāda principa balstās visi konfidencialitātes līgumi.

Šajā gadījumā nekāda līguma nav. Tas var šķist dīvaini, bet viņi, no vienas puses, balstās uz tādu kā ezoterisku aizsardzību, no otras puses, viņi ir totāli pārliecināti, ka psiholoģiskā apstrādāšana, ko veic ļoti intensīvi, padarīs iesaistītos uz turpmāko dzīvi ļoti atkarīgus no tās vides, ļoti bailīgus (ir paredzētas arī ļoti daudzas iekšējās sodu sistēmas, kas ir pilnīgā pretrunā ar cilvēktiesību normām). Līdz ar to sistēma ir droša, ka cilvēks nekad nerunās par iekšējām lietām, lai arī kas notiktu.